Senču zemē Jaunsvirlaukas pagastā deviņdesmitajos gados Indulis Branaburgs sāka stādīt pirmos kokus. Tagad tur zaļo skaists parks un Induļa un viņa sievas Benitas izlolotā stādaudzētava «Ozoli».
Indulis stāsta, ka ne viens vien pircējs sūdzējies par stādaudzētavas izvietojumu – tā atrodas laukos un nav tuvu pie lielceļiem, bet tie, kam vajag, sameklē bez problēmām. Īsti interesenti par dārzu pērli lauku vidū priecājoties, lai arī uz to mērojams tālāks ceļa gabals, savukārt par tiem, kas vairāk dzenas pakaļ modei un kam dārzkopība īpaši neinteresē, Branaburgi saka: «Tad lai nebrauc!»
«Esmu izveidojis skaistu vidi, kurā dzīvot, un uz āru pārāk neraujos. Ar prieku izrādu tiem, kam interesē, un iesaku, ko labāk stādīt, bet tiem, kam neinteresē, tāpat ar varu neko neieskaidrosi – nopirks to, kas kaimiņam dārzā, vai kaut ko, viņaprāt, lepnāku, lai padižotos citu acīs,» secina Indulis.
Dienā, kad «Ziņas» viesojas «Ozolos», Indulis no dīķa sūknē ūdeni, lai attīrītu to no ūdensrozēm, un pukojas, ka ar tām jāuzmanās – saaug nesadalāmā murškulī, kas, lai sadalītu, jācērt ar cirvi. Nelielā dīķī par vienu divām ūdensrozēm vairāk stādīt saimnieks neiesaka.
Ar vienu kāju Kalsnavā
Saimniekot «Ozolos» Branaburgi sāka deviņdesmito gadu sākumā, kad ne viens vien atguva savu senču zemes. Tolaik Indulis strādāja Meža pētīšanas stacijā Kalsnavā. Sācis līdzīgi kā daudzi Zemgalē – staigājis ar spainīti un sējis labību. Tagad atceroties smejas, ka usnes laukā izaugušas vairāk nekā labība. «Ko gan es jēdzu no lauksaimniecības… Vienīgais, ko labāk pazinu, bija koki un krūmi, tāpēc zemkopību ātri atmetu un sāku darīt to, kur bija kaut kāda saprašana,» atceras stādaudzētājs.
Sākotnēji Kalsnavā Indulis pāris gadu nostrādājis stādaudzētavā, pēc tam darbojies meža selekcijas jomā, vienmēr saglabājot īpašu interesi tieši par kokaudzēšanu, svešzemju augiem, spraudeņiem. Pārceļoties atpakaļ uz Zemgali, pēc īsā un ne pārāk veiksmīgā eksperimenta graudkopībā sācis savas stādaudzētavas izveidi. Tagad saimnieks, ar gandarījumu rādot uz tuvējo pļavu, kurā aug dažādi krūmi un koki, teic: «Deviņdesmitajos te bija pliki lauki.»
Sieva Benita un meita Īrisa iesākumā palikušas dzīvot Kalsnavā, jo meita tur gājusi skolā. Vēl joprojām ģimene deklarēta dzīvoklī Kalsnavā. Tomēr pārcelties uz dzīvi no Vidzemes uz līdzeno Zemgali ģimenei nav bijis grūti. «Varbūt es līdz galam nebiju iedzīvojies tajā pusē,» atzīst Indulis. Galu galā tieši Zemgalē pavadīta bērnība, šeit apmeklēta skola un studēts Meža fakultātē Jelgavā.
Indulis kā interesantu pavērsienu min sievas pārkvalificēšanos no ķīmiķes amata uz puķkopību. Nemanot arī viņa aizrāvusies ar stādaudzēšanu, īpaši pievēršoties ziemciešu kolekcijas veidošanai. Nu jau desmit gadu tā ir viņas lielā aizraušanās. Kā to apliecinot, Benitu sastopam, tieši rušinoties ziemciešu dobē. Saimnieks lepni atzīst, ka viņa kundze ziemciešu kolekcijas izveidē sasniegusi Eiropas līmeni – viņas aprūpētajā klāstā atrodams ne viens vien retums.
«Ozolos» gadu gaitā izveidojusies liela augu kolekcija, kas katru gadu papildinās. Tā ir atklimatizētu augu bāze stādu izejmateriāla iegūšanai. Kolekcijā dominē ziemcietes – gan pazīstamas, gan retākas sugas.
Branaburgi skeptiski raugās uz lielo audzētavu Latvijā izplatītajiem stādiem, kas tiek pieskaitīti Latvijā audzētajiem, lai arī šeit aklimatizējušies lielākoties vien dažus mēnešus. «Pie mums tiek tirgots unificēts sortiments, ko veido holandieši. Tas nevienu ziemu nav turēts Latvijas laikapstākļos. Mūsu lielās audzētavas un veikali Holandē iepērk jaunstādus, ko patur dažus mēnešus savās siltumnīcās un pēc tam pārdod. Tad ir tā, ka atbrauc pie mums pircējs un sūdzas, ka tādas ziemcietes nemaz Latvijā neaug, jo viņš nopircis pagājušajā gadā tādā un tādā stādaudzētavā un visas izsalušas.»
Interese par kokiem pārgājusi
Kādreiz Induli ļoti interesējuši tieši kokaugi, jaunas formas un svešzemju stādi, bet pamazām interese noplakusi, un tagad par jaunu sortimentu stādaudzētavas klāstā vairāk rūpējoties saimniece. Induļa uzdevums drīzāk ir saimniecības pārraudzība. «Savu parku esmu jau izveidojis. Koki izauguši lieli. Mans darbs ir drīzāk kaut ko pielabot, pārraudzīt, lai viss aug un zaļo. Savukārt Benita paplašina ziemciešu kolekciju, meklē un audzē dažādus jaunumus,» skaidro saimnieks.
Gluži no svaiga gaisa pārtikt nevar neviens, tāpēc ienākumu uzturēšanai tiek audzētas, piemēram, tūjas, kas vēl joprojām Latvijā ir pirktāko dēstu klāstā. «Lielākā daļa, kas iegādājušies sev māju, tālāk par tūju dzīvžogu nespēj aizdomāties. Latvijā populāri pirkt to, kas ir citiem un ir modē.»
Liela nozīme ir arī stādu cenai. Dažkārt atliekot vien nobrīnīties par klientu attieksmi pret pirkumiem. Nereti tiem esot gluži vienalga, ko iegādājās, – ka tikai lētāk. Indulis vien nogroza galvu par tādu pieeju: «Nepirks to, kas pašam patiešām patīk, bet gan tādus stādus, kas nemaz nepatīk, bet toties ir lēti.»
«Diemžēl cilvēki, salīdzinot ar padomju laikiem, dārzkopībā ne par kripatu nav kļuvuši gudrāki,» skeptiski secina Indulis, «viņi tikai paši domā, ka ir gudri. Salasījušies visādus žurnālus un meklē to, kas modē, un grib, lai uzreiz ir smuki. Es tad sūtu uz lielveikalu, lai iet un pērk. Nākamgad, protams, būs jāpērk atkal par jaunu.»
«Ozolos» visi darbi tiek veikti pašu spēkiem. «Darām tik, cik zinām, ka spēsim paši,» saka Benita. Divdesmit gadu laikā dārzkopja ikdiena iepazīta līdz sīkumiem un visi darbi zināmi un paveicami. «Reiz, pirms diezgan daudziem gadiem, arī VID pārstāvji, kas bija ieradušies mūs pārbaudīt, par varītēm gribēja no Benitas izprasīt, vai tik viņa nav strādniece, bet mēs tiešām iztiekam pašu spēkiem,» stāsta Indulis.
Saimnieki smaidot atzīst, ka iztikšanai viņiem lielus līdzekļus nevajag, bet jaunos stādos un sēklās gan parasti sanāk iztērēties. Benita par savu lielo aizraušanos ar ziemcietēm vien nosaka: «Ja ir interese par kādu lietu, tad tas ir jāizbauda. Kad tad to citreiz darīs, aizsaulē, vai?»
Branaburgiem iecienīts objekts, kuru ik pa laikam patīk apciemot, ir Latvijas Universitātes Botāniskais dārzs Rīgā, dažkārt Indulis aizbrauc arī uz veco darbavietu – Kalsnavas kokaudzētavu. Latvijā gan ar īpašiem augiem neviens viņus vairs pārsteigt nevar, tāpēc pēc īpašām šķirnēm jālūkojas plašākās robežās. ◆
