Staigājot pa Jelgavu, iedomājos, ka zinu vēsturi, daudz arī par ievērojamiem jelgavniekiem, mūsu pilsēta pētīta visādi. Bet tad ienāca prātā – kā ar divdesmit pirmajiem gadiem? Vai tieši šie gadi Jelgavas vēsturē ir ievērojami, notikumiem bagāti? Vilku no plaukta ārā vēsturnieka Andra Tomašūna grāmatu “Mana Jelgava” un vēru vaļā Jelgavas pilsētas bibliotēkas novadnieku kalendāru, un skatījos, kas iznāks.
Pasaulē daudz karu un iebrukumu
Intereses pēc ieskatos arī pasaules vēstures hronikās. Daži interesanti fakti par divdesmit pirmajiem gadiem pasaulē. Vissenākais fakts atrodams no 1221. gada, kad mongoļi iebrūk Deli. Pēc tam ļoti nozīmīgs ir 1521. gads, kad Francijā sāk ražot zīdu, Francijas pilsēta Liona izveidojas par ievērojamu zīda ražošanas centru. Tajā pašā gadā osmaņi Suleimana II vadībā iekaro Belgradu, bet portugāļu jūrasbraucējs Fernans Magelāns ar Spānijas karaļa atbalstu veic pirmo ceļojumu apkārt pasaulei. Šajā ceļojumā viņš pirmais šķērso Dienvidjūru un nosauc to par Kluso okeānu. Viņš atklāj Filipīnu salas un tieši 1521. gadā sadursmē ar vietējiem iedzīvotājiem tiek nogalināts. 1721. gadā tiek izbeigts karš starp Krieviju un Zviedriju, līdz ar to arī Zviedrijas dominance Baltijas reģionā. Vidzeme pāriet Krievijas valdījumā. Pēteris I pasludina sevi par Viskrievijas imperatoru. 1721. gadā holandiešu jūrasbraucējs Jākobs Rogevēns atklāj Zālamana salas un Lieldienu salu Klusajā okeānā. Skumjš ir 1821. gads Napoleona piekritējiem, jo viņš mirst vientuļš Sv.Helēnas salā. Svētki ir Meksikai, jo tā pasludina neatkarību. Un visbeidzot – 1921. gadā Mao Dzeduns un Li Dadžao Pekinā izveido Ķīnas Komunistisko partiju.
Pieprasa Trīsvienības baznīcas altāri
Savukārt Jelgavas apkārtnē līdz pat 17. gadsimtam 21. gads laikam ne ar ko īpaši nozīmīgs nav bijis, jo nevienā vēstures avotā neparādās. 1620.–1629. gadā atsākās poļu un zviedru militārās sadursmes Vidzemē, un tās cīņā par varu skāra arī Kurzemes hercogisti. 1621. gada 2. oktobra pēcpusdienā zviedru armijas avangards iegāja Jelgavā, uzreiz izvietojot tirgus laukumā dažus vieglos lielgabalus. Uz pili nosūtīja trompetistu ar prasību hercoga karavīriem padoties un atdot pili zviedriem. Nākamajā rītā pie Jelgavas pienāca zviedru galvenie spēki kopā ar karali Gustavu II Ādolfu (1594–1632), un, redzot milzīgo pārspēku, toreizējais virspilskungs, Codes muižas īpašnieks Gothards Šrēderss, lika atvērt vārtus zviedriem un nodeva pils atslēgas zviedru karavadonim grāfam Mansfeldam. Vēl tajā pašā dienā – 1621. gada 3. oktobrī – Zviedrijas karalis paziņoja, ka pēc labprātīgās padošanās viņš garantē pilsētas iedzīvotājiem to privilēģijas un drošību, taču par to pretī pieprasīja uzticības zvērestu. Ar karaļa sekretāra starpniecību birģeri panāca, ka zvēresta nodošanu atlika uz pusgadu. Tā vietā bija jādod rakstisks solījums, ka viņi nekādā veidā nepalīdzēs poļiem un lietuviešiem. Pilsētā tika novietots feldmaršala Hermaņa Vrangeļa (1587–1644) komandētais karspēks – 2000 karavīru. Zviedru karavīri, laupot pili un pilsētu, Jelgavu ļoti izposta. Pils ieņemšanas laikā iegūtās trofejas – Kurzemes hercoga karapulku ieroči, karogi – vēl šodien apskatāmas Stokholmā Karaliskajā ieroču glabātavā.
1621. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs lika Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas grezno altāri ar hercoga Frīdriha un viņa sievas Elizabetes Magdalēnas portretiem dabīgā lielumā kā kara laupījumu aizvest uz Zviedriju. Rīkojums netika izpildīts, altāris transportēšanas laikā gāja bojā.
1821. gadā nojauca Jelgavas pils nocietinājumus ravelīnam – tilta galvai –, nocietinājumam uz salas pilsētas pusē pie Driksas, ko šodien dēvējam par Gubernatora saliņu. 19. gadsimtā tur atradās gubernatora dārziņš, mūsdienās iekārtots deju un atpūtas laukums. 1821. gadā Johans Peters Mulerts (1798–1869) atvēra Jelgavā laku fabriku ar nodarbinātiem septiņiem strādniekiem un gadā saražoja preci par 10 435 rubļiem. 1836. gadā viņš nodarbināja jau 34 personas. 1821. gadā Jelgavā arī atvērta pirmā linu vērptuve. Savukārt 1921. gada 6. septembrī publicēts Latvijas valdības lēmums, ar kuru pilsdārza teritorija tika iekļauta Jelgavas pilsētas teritorijā. Pilsētas valde bija lūgusi pievienot arī Ozolmuižas, Meiju, Straumes, Valdeķu, Viskaļu un Lapskalnu muižu zemes.
Dibina Tautas konservatoriju
Zemgales kultūras veicināšanas biedrība 1921. gada vasarā Jelgavā nodibināja Tautas konservatoriju. Mācības sākās jau septembrī. Tā bija pirmā šāda veida mācību iestāde Latvijā. Profesors Jāzeps Vītols ierosināja uz Jelgavu doties un vadīt Tautas konservatoriju jau toreiz ievērojamam mūzikas darbiniekam, komponistam un izcilam pedagogam Jēkabam Mediņam. Jelgavā tad arī paiet viņa turpmākie vairāk nekā 20 dzīves un darba gadi. Tautas konservatorija uzņēma muzikāli apdāvinātus audzēkņus bez vecuma un izglītības ierobežojuma. Mācību plāni bija saskaņoti ar Latvijas Valsts konservatorijas programmu. Te bija zemākie kursi (3 gadi) un augstākie kursi (2 gadi), pēc kuru beigšanas varēja stāties Rīgas konservatorijā. Gadā Tautas konservatorijā mācījās ap 100 audzēkņu. Specializēties varēja klavieru, ērģeļu, dziedāšanas, orķestra instrumentu un speciālās teorijas nodaļā. Jēkabs Mediņš rūpējās par izcilu pedagogu iesaistīšanu konservatorijas darbā. Kādu laiku te strādāja profesore Natālija Irecka, čellists Ēvalds Berzinskis, komponists Jāzeps Mediņš un citi.
1921. gadā Jelgavā sāk darboties Pestīšanas armijas korpuss. Tāpat 1921. gadā izveidoja Valsts Jelgavas arodu skolu, pirmais direktors bija Jānis Drabanovskis, vēlāk Edmunds Rozenbergs. Skolas ēka varētu būt būvēta 19. gadsimta beigās vai 20. gadsimta sākumā. Arodskolas jeb tagadējās Amatniecības vidusskolas ēkā sākotnēji atradās Aleksandra skola, kas bija četru klašu izglītības mācību iestāde. Pēc Pirmā pasaules kara un bermontiešu postījumiem tajā darbojās Skolotāju seminārs, kamēr Skolotāju institūta ēka Svētes ielā bija izpostīta. Vēlāk no Pētera ielas uz šejieni pārcēlās arodskola, kas ar citu nosaukumu būtībā tur atrodas arī tagad, vienīgi padomju okupācijas gados šajā namā bija Ūdenssaimniecības un meliorācijas institūts.
Piedzimst vēlāk nozīmīgi cilvēki
Divdesmit pirmajos gados dzimuši vairāki Jelgavā ievērojami un nozīmīgi cilvēki. Kurš jelgavnieks gan nezina mūsu teātra tēvu Ādolfu Alunānu! Bet mums nebūtu ne “Pašu audzināta”, ne “No saldenās pudeles”, ja 1821. gadā Saukā pasaulē nebūtu nācis Pēteris Johans Alunāns – literāts, sabiedrisks darbinieks. Jura Alunāna brālis, Ādolfa Alunāna tēvs. Pēteris Johans dzimis lauksaimnieku ģimenē, ieguvis labu izglītību, interesējies par literatūru un, tā kā mūsu tauta nav varējusi šai laikā lepoties ar oriģināllugām, tad lokalizējis H.Millera viencēlienu “Pirmsšķiras uzgaidā” (1870) un nezināma autora viencēlienu “Veca meita” (1876), abas ludziņas gan nav publicētas.
1821. gadā dzimis teologs, mācītājs Morics Vilhelms Konrādijs. Mācījies Jelgavas ģimnāzijā, dzīvojis pansijā pie mācītāja Pantēnija. No 1850. līdz 1902. gadam kalpojis Sv.Annas draudzē, neapšaubāmi pati kolorītākā personība Sv.Annas baznīcas mācītāju vidū un arī visilgāk no visiem kalpojis draudzei – 52 gadus. Konrādija tēvs – tā viņu mīļi sauca tautā. Viņš nebijās ne no muižniecības, ne no tai toreiz pakalpīgās konsistorijas un atklāti izzoboja un norāja visādus netikumus. Konrādijs bija slavens ar īpatnējo izteiksmes veidu un oriģinālajiem sprediķiem. Daudzi viņa izteicieni un sprediķi ierakstīti arī Latvijas humora vēsturē, viņa humoram un neparastajam pasaules uzskatam veltītas gan tautas anekdotes, gan vesela grāmata. Konrādijs bija tautā cienīts savas stājas, izglītības un taisnās dabas dēļ. Viņa kalpošanas laikā 1883. gada 10. novembrī Sv.Annas baznīcas dārzā tika iestādīts un iesvētīts ozols par godu Mārtiņa Lutera 400 gadu dzimšanas dienas atcerei. Tagad tas, iežogots ar dzelzs kaluma sētu, kuplo stalts joprojām. No 1855. līdz 1870. gadam kalpojis arī Kalnciema draudzē. Konrādija anekdotes atrodamas Pētera Birkerta sastādītā krājuma “Latvju tautas anekdotes” 2. sējumā. Vienu no tām studentiem izteiksmīgi stāstīja ievērojamais grāmatzinātnieks Aleksejs Apīnis: Jelgavas grāmatizdevējs Pūcīšu Ģederts kādā no “Īstajiem tautas kalendāriem” publicējis karikatūru par Konrādiju, attēlojot viņu kā stārķi. Tā mācītājs bijis iesaukts tautā sava garā un kalsnā auguma dēļ. Konrādijs sprediķī teicis: “Tas Eilenberģis, tas Pūcīšu Ģedus ir izlaidis vienu negantu grāmatu, vienu bezkaunīgu kalendāru, kurā tas mani, jūsu mācītāju, par Stārķi nosaucis. Sargies šīs nejaukās grāmatas un to rokā neņem!” Kalendārs pāris stundās pēc sprediķa tika izpirkts.
Tāpat 1821. gadā Jelgavā dzimis ievērojamais grāmatizdevējs, tipogrāfs un grāmatu tirgotājs Ernsts Arnolds Plātess. No 1836. gada viņš ir māceklis Stefenhāgenu firmā Jelgavā, 1848.–1851. gadā turpinājis apgūt amatu Pēterburgā. No 1851. gada Hartunga spiestuves Rīgā līdzīpašnieks. 1858. gadā izveidoja patstāvīgu firmu. 1864. gadā ierīkoja grāmatveikalu Daugavmalas tirgū, 1866. gadā pārcēla tipogrāfiju no Mārstaļu ielas 20 uz jaunuzcelto namu Pēterbaznīcas ielā 1. Izdevis un iespiedis vairākus simtus universālas tematikas grāmatu latviešu un vācu valodā.
20. gadsimta 21. gadā Jelgavā dzimusi šarmantā aktrise Ņina Leimane (1921–1999). “Es nemīlu teātri. Teātris ir vienīgais, lielākais, kas mani ir. Man nav ģimenes, nekā man nav, un tomēr es saku: teātri nevajag mīlēt, bet vajag strādāt. Un skatuves dēļus mīt ar svētumu. Ar godbijību,” tā, rezumējot savu mūžu, “Likteņstāstos” rakstīja Ņina Leimane. Aktrise, kas patiešām bija darbarūķis un savam Valmieras teātrim veltīja vairāk nekā 50 radošus gadus. Skatuves mākslas pamatus apguvusi Zeltmata kursos, pirmos darba gadus viņa aizvadīja Jelgavas teātrī un jau tur pierādīja savu neparasto raksturu: pati sagatavoja Katerinas lomu Aleksandra Ostrovska “Negaisā” un, kad režisors Jurijs Jurovskis ļāva viņai mēģinājumā parādīt rezultātu, izdarīja to tik labi, ka kļuva par lomas galveno tēlotāju. Jelgavā Leimane iepazinās ar Pēteri Lūci, kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem cilvēkiem un režisoriem viņas dzīvē. Reizē ar Lūci aktrise devās uz Valmieru, kad 1953. gadā Jelgavas teātris tika likvidēts. Valmieras teātris kļuva par viņas mūža skatuvi.
Te aizsākas arī Elgas Igenbergas mūžs
Teātra zinātnieks, aktieris, režisors, tulkotājs, rakstnieks un daudz rakstu autors publicistikā Alfrēds Straumanis dzimis 1921. gada 22. jūlijā, gan ne Jelgavā, bet Maskavā, tomēr tālāk dzīves ceļi viņu un ģimeni atved uz Jelgavu. Mācījies Jelgavas Skolotāju institūta paraugpamatskolā no 1928. līdz 1934. gadam, 1940. gadā pabeidzis 2. ģimnāziju. Vēlāk trīs gadus bijis aktieris Jelgavas teātrī. Interesējies par teātri jau skolas laikos, pirmais raksts publicēts laikrakstā “Zemgales Balss” 1939. gadā. Dzīves otru pusi pavadījis Minesotā, ASV. Izdevis grāmatu “Skatuves ABC”, no kuras mācīties jaunajiem aktieriem. Kad Alfrēds Straumanis pēc 42 gadu prombūtnes beidzot atkal bija Latvijā, skatījās izrādes un tikās ar aktieriem, režisoriem, viņa izjūtas, kā pats vēlāk rakstījis, bijušas interesantas: “Sākumā es jutos kā Smailis Zimza Akuratera īsstāstā “Degošā sala”, neatrazdams pagātnes druskas savā atpakaļceļā; un pagāja pāris dienas, līdz apjēdzu, ka Rīgas teātri sev uzlikuši jaunas sejas − sejas, ne maskas, jo masku var tikai apmainīt, ne mainīt tās būtību. Rīgas teātru sejas, jaunās sejas spēj mainīties, un to maiņa saskatāma ikkatrā jaunā iestudējumā. To tomēr sāku īsti saprast tikai pēc atgriešanās Amerikā, izvērtējot katru iespaidu, ko guvu, vērojot izrādes, kā arī sarunājoties ar daudziem teātra ļaudīm gan grupās, gan individuāli.”
“Klavieres ir mana narkotika. Bez tām neesmu īsti riktīga, tikai ar tām esmu cilvēks,” vienā no savām pēdējām intervijām atzinusies Elga Igenberga, kura savulaik būtu varējusi kļūt arī par spožu koncertpianisti. Taču virsroku ņēmis viņas otrs talants – komponēšana un brīnišķīgās improvizācijas dotības. Rakstot grāmatu par Elgu Igenbergu, Daiga Mazvērsīte saskaitījusi ap 300 viņas sacerēto dziesmu, no kurām izdota vien niecīga daļa. Pārējās palikušas rokrakstos un izdāvinātas pa malu malām. Mūzika no viņas plūda straumēm – koncertos gan ar nopietnu repertuāru, gan bērnu un estrādes dziesmām. Elgas Igenbergas mūžs aizsācies Jelgavas apkaimē, bet radošā darbība aptvērusi visu Latviju – ar saviem priekšnesumiem mūziķe pabijusi tuvākos un tālākos mūsu zemes nostūros. Latviešu estrādes žanra celmlauzes daiļrade daudzināta ar radio un televīzijas starpniecību, un viņas lielākais darbs operete “Annele” piedzīvojusi pat divus uzvedumus toreizējā operetes teātrī. “Ei, ripo, ratiņ, ripo, vecais draugs,” skandēja Arnolds Liniņš. Komponistes dziesmas bija latviešu pirmās estrādes dziedātājas Valentīnas Butānes un Edgara Zvejas repertuārā, Jānim Zāberam Igenberga uzrakstīja dziesmu “Mātei”. Savu darbīgumu komponiste saglabāja līdz pat dzīves novakarei, daudzas no viņas sacerētajām melodijām ierindojamas latviešu estrādes klasikas zelta fondā un skan joprojām. Šogad Elgai būtu 100.
Tāpat simtgadi šogad svinētu Ceronis Bīlmanis – inženieris, matemātiķis un sabiedriskais darbinieks. Dzimis un mācījies Jelgavā, bet pēc kara, 1949. gadā, izceļoja uz ASV. Strādājis ASV militārajā flotē. Ceronis Bīlmanis ir Dr. Alfrēda Bīlmaņa, Latvijas brīvvalsts politiskā un diplomātiskā darbinieka, brālēna dēls. Alfrēda Bīlmaņa piemiņas fonda (ASV) dibinātājs, Dr. Alfrēda Bīlmaņa piemiņas stipendijas analītiskajā žurnālistikā mecenāts. Atgriežoties Latvijā, atguva radinieku mājas un saimniekoja Vilces pagasta Raudziņos.
“Nārnijas hroniku” tulkotāja
Atceros, kā jaunībā aizrāvos ar Kolīnas Makkalovas romānu “Dziedoņi ērkšķu krūmā”, bet mūsdienu jaunatnei patīk “Nārnijas hronikas”. Abas grāmatas tulkojusi 1921. gadā Zaļeniekos dzimusī Ilga Melnbārde – tulkotāja, literāte, pedagoģe. Mācījusies Zaļenieku pamatskolā, vēlāk Jelgavas 2. valsts ģimnāzijā un Latvijas Valsts universitātes angļu valodas un literatūras nodaļā. Kopš 1967. gada bija Rakstnieku savienības biedre. Tulkojusi prozu no angļu, vācu un krievu valodas.
Ar skaistiem cimdiem un sagšām saistās Ilga Madre – etnogrāfe, rokdarbniece, pedagoģe, grāmatu autore. Tautas lietišķās mākslas speciāliste. Mācījusies Lībagu pamatskolā un Talsu Valsts ģimnāzijā, 1948. gadā pabeigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, iegūstot kvalifikāciju etnogrāfs–skolotājs un mācīts agronoms mājturībā. No 1958. gada Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja Tautas lietišķās mākslas studijas “Atspole” vadītāja. Tautas daiļamata meistare. Sastādījusi deviņas grāmatas par rokdarbiem un publicējusi neskaitāmus rakstus avīzēs un žurnālos. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995). 2001. gadā ieguvusi Lielo folkloras gada balvu par mūža ieguldījumu. Ilgajos darba gados Ilga Madre nākusi pie pārliecības, ka iemācīt var visu. Bet ne visiem. Ja pietrūkst pacietības un darba mīlestības, neviens skolotājs nevar palīdzēt. Ļoti arī šim laikam piemērota atziņa.
Vēl svaiga rēta ģimenei, tomēr jāpiemin aktīvā un dzīvespriecīgā Ella Muižarāja, kurai diemžēl tikai gadiņš pietrūka līdz 100. Latviešu botāniķe, Dr. agr., profesore, Botānikas katedras vadītāja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad LLU) Mežsaimniecības fakultātē. Lasot rakstu laikrakstā “Diena” (21.11.2014.), fascinē viņas uzskats: “Man ir tik daudz ko darīt, es negarlaikojos. Domāju – vecumā ir jānolemj, tu gribi dzīvot vai nīkt un gaidīt, kad tev atnāks pakaļ. Un, ja gribi dzīvot, daudz kas ir jāpārdomā,” uzsver Ella Muižarāja un turpina: “Vispirms jāsāk meklēt, kas šai dzīvē ir labs. It kā daudz nav, bet, ja sāk nopietni domāt – kas tad ir slikts? Kritēriji katram, protams, atšķiras. Man ir draudzene, bijusī studente, un mēs protam priecāties par sīkumiem. Par to, ka viņas mazmeita beidzot atvedusi dāliju gumus. Par to, ka mana mazmeita dzied. Par to, ka uzziedējusi puķe. Tās ir mērauklas.” Šķiet, ka Ellas kundzes teiktais noderētu kā pamudinājums, uzmundrinājums mums visiem šajā sarežģītajā laikā.
