«Gribu restaurēt arī kādu pirmskara moci, bet tādu vēl nav izdevies atrast,» saka jelgavnieks Krišjānis Galiņš, kurš Muzeja naktī savu bagātību rādīs pie Jelgavas pils.
Divdesmitgadīgo Krišjāni Galiņu daudzi pazīst kā Latvijas Lauksaimniecības universitātes vīru kora «Ozols» un kamerkora «Tik un tā» diriģenta Gunta Galiņa un Jelgavas 4. vidusskolas klavierskolotājas Margitas Galiņas dēlu. Viņš ir arī grupas «Blacksmith» basģitārists, dzied tēva vadītajā «Ozolā». Var uzskaitīt arī pārējās puiša aizraušanās, taču citiem pamanāmāka ir retro motociklu restaurācija, ar ko viņš «saslima» trīspadsmit gados, izbraucot ar vectēva 1965. gada mopēdu «Gauja».«Sešu gadu vecumā iemācījos spēlēt vijoli, absolvēju Jelgavas mūzikas skolu. Taču tagad vairāk spēlēju basģitāru,» stāsta jelgavnieks, kurš bijis vairāku grupu dalībnieks, bet nu jau apmēram trīs gadus spēlē rokgrupā «Blacksmith».Puisis atzīst – jo vairāk dari, jo vairāk var paveikt: «Mūzika nekad nav traucējusi moču restaurēšanai. Pašlaik galvenais uzsvars ir uz studijām, ar tehniku ķimerēties sanāks vasarā.»Krišjānis ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehniskās fakultātes students, specializēsies enerģētikas jautājumos. «Uz Rīgu es braukt negribēju – vilcienā nemāku ne gulēt, ne mācīties,» tā viņš.Trīs motocikli un mopēds«Man bija trīspadsmit gadu, kad vectēvs atdeva 1965. gadā ražoto mopēdu «Gauja». Izjaucu, notīrīju, nokrāsoju – tā arī sāku,» par savu aizraušanos stāsta Krišjānis.Garāmgājēji pilsētā uzreiz pamana kādu skaļāku skaņu, tāpēc uzmanības motociklistam netrūkst. «Man patīk atjaunot vecos braucamos – to daru tikai sev. Aizrauj tieši atjaunošanas process, taču, protams, kādu apli pa pilsētu varu izbraukt,» klāsta jaunietis.Pēc pirmā mopēda parādījās arī citi – tie, kuriem lauku mājās vai šķūnī palicis kāds seno laiku braucamais, piedāvāja to iegādāties. Pašlaik atjaunoti trīs motocikli un viens mopēds. Jelgavnieka kolekcijā ir 1951. gada vieglais motocikls «Moskva», jau minētais mopēds, 1968. gada «Iž Plaņeta 2». «Pēdējais veikums ir 1974. gada «Jawa 634» ar blakusvāģi. Katrs braucamais ir jaunāks par iepriekšējo, lai gan, protams, gribētos, lai būtu vecāks. Labprāt atjaunotu kādu pirmskara moci, bet tādu neesmu atradis, jo to jau nekļūst vairāk. Tāpēc pašlaik mans mērķis ir savākt visu iespējamo tehniku, kamēr vēl nav nodota metāllūžņos,» smej Krišjānis.Saliek kopā patsPuisis neslēpj, ka atjaunošanā ieguldīti lieli līdzekļi, taču cenšas par to nedomāt. «Vecākiem naudu neprasu, cenšos izlīdzēties ar paša nopelnīto. Nav jau tā, ka vienā mirklī jāizvelk no kabatas tūkstotis un jāiztērē, darbi notiek pakāpeniski,» viņš skaidro.Protams, ir lietas, ko restaurēšanas procesā pats jelgavnieks paveikt nevar, piemēram, detaļu tīrīšanu no rūsas ar smilšu strūklu Krišjānis uztic profesionālim. «Pats detaļas meklēju, lieku kopā. Skatos, kur krāsu laika zobs nav bojājis, un piemeklēju atbilstošu toni. Ikvienam gribētos, lai detaļas būtu identiskas rūpnīcā ražotajām, taču tas nav iespējams, lai gan Polijā vai Čehijā lielā restauratoru pieprasījuma dēļ tiek ražotas arī jaunas identiskas,» tā Krišjānis.Darbi vainagojušies ar Rīgas Motormuzeja izdoto apliecinājumu par visu braucamrīku vēsturisko statusu, kas ļauj jelgavniekam nemaksāt «ceļa nodokli».Gaida cieņu no autovadītājiem«Jelgavā man zināmi desmit līdz divpadsmit restauratoru, esmu visjaunākais. Taču neesam konkurenti – neviens neliedz padomu,» priecājas divdesmitgadnieks.Arī ar ceļu policiju problēmu nav bijis – tā kā braucamie ir reģistrēti un autovadītāja apliecība iegūta, likumus Krišjānis nepārkāpj: «Protams, par motociklistiem ir stereotipi, tāpat kā par BMW autovadītājiem. Taču lielākā daļa apzinās bīstamību un noteikumus ievēro, tēlu bojā vien daži. Man savukārt gribētos sagaidīt lielāku cieņu no autovadītājiem – viņi motociklistus neuzskata par sev līdzīgajiem.»Atsaucīgie satiksmes dalībnieki, īpaši motociklisti, ieraugot restaurēto braucamo, parasti pasveicina vai parāda savu pozitīvo attieksmi, paceļot īkšķi.Brauc uz izstādēmMan arī tāds kādreiz bija! Tik labi saglabājies! Vai tiešām var dabūt detaļas? Šos jautājumus Krišjānis visbiežāk dzird, piedaloties dažādos pasākumus, kas veltīti retro braucamajiem. Daudzi restauratori, apmeklējot pasākumus, pieskaņo arī apģērbu, taču jelgavnieks izlīdzas ar ādas jaku un džinsa biksēm: «Var teikt, ka izskatos pēc pagājušā gadsimta septiņdesmito, astoņdesmito gadu rokera.»Arī šodien pie Jelgavas pils Muzeju naktī Krišjānis ar citiem entuziastiem rādīs savu veikumu. «Vizināšu gan tikai Lāsmiņas,» smej viņš, skaidrojot, ka 1974. gadā ražotā «Jawa» ir priekštece 1977. gadā ražotajam braucamrīkam, ar kuru filmā «Limuzīns Jāņu nakts krāsā» vizināta Lāsma.Domāts arī par hobija komercializēšanu, piedāvājot izbraukumus jaunlaulātajiem. «Motocikls ar blakusvāģi cilvēkiem šķiet tāds ekskluzīvāks, taču idejas īstenošana prasa laiku,» atklāj jaunietis.
