Tā par svētdienas iespēju dzirdēt Alfrēda Šnitkes un Gijas Kančeli skaņdarbus Jelgavas kultūras namā izsakās koncerta mākslinieciskais vadītājs Aigars Meri
Gijas Kančeli skaņdarbs čellam un orķestrim «Simi» būs pirmatskaņojums Latvijā, un solists līdzās Jelgavas kamerorķestrim būs neviens cits kā Maksims Beitāns, Jelgavas Mūzikas vidusskolas 2006. gada absolvents (pedagoģe Irina Titarenko), paguvis pamācīties arī prestižajā Mūzikas un drāmas augstskolā Londonas Gildholā, pirms diviem gadiem pabeidzis Lugano konservatorijas maģistrantūru Šveicē, bet šāgada oktobrī, sniedzot diplomkoncertu ar Lugano simfonisko orķestri, plāno pabeigt arī doktorantūru, iegūstot solista grādu.
Uz Latvijas pirmatskaņojumiem nadzīgais Jelgavas kamerorķestra vadītājs Aigars Meri pirms nepilna gada pilsētas 4. vidusskolas koncertzālē jau uzdrošinājās tuvināt klausītāju G.Kančeli mūzikai – tās bija kopā ar meiteņu kori «Spīgo» atskaņotās pasaulslavenā gruzīnu komponista «Vakara lūgšanas». Loģiski veidojas sasaiste ar citu mūzikas dižgaru – Alfrēdu Šnitki (1934 – 1998), jo tieši skaņdarbu «Vakara lūgšanas» G.Kančeli savulaik veltījis A.Šnitkem.
Iepriekš iecerēto sarunu trijatā ar svētdienas koncerta galvenajiem izpildītājiem A.Meri un M.Beitānu reālajā laikā un telpā nācās atlikt – kamēr Aigars, lai gan aizņemts daudzajos darbos (viņš arī Jelgavas Mūzikas vidusskolas pedagogs, bet plašākai publikai pazīstams kā Latvijas Nacionālās operas diriģents un galvenais kormeistars), kā vienmēr, bija atsaucīgs, Maksims tikmēr atradās kaut kur mākoņos starp Šveici un Latviju un savu sakāmo piebilda elektroniskā formātā.
– Kāpēc izvēle arī šajā Latvijas pirmatskaņojumā krita uz Giju Kančeli? Varbūt Maksims šo darbu jau ir spēlējis?
A.Meri: Ar Gijas Kančeli mūziku abi ar Maksimu saskārāmies Latvijas Nacionālās operas kora koncertā «Dievs, tava zeme deg», kur līdzās Lūcijas Garūtas skaņdarbam koncerta programmas otrajā daļā tika atskaņots Kančeli skaņdarbs «Dixi» un Džona Tavenera «Svjatij» ar Maksima čella solo.
Vasarā, meklējot repertuāru, respektīvi, klausoties mūziku, Jelgavas kamerorķestrim, uzgāju Kančeli skaņdarbu «Simi» Krievijas Valsts simfoniskā orķestra (diriģents V.Poļanskis, čellists A.Ivaškins) ierakstā. Man uzreiz bija skaidrs, ka pirmais, kuram piedāvāšu atskaņot šo darbu, būs Maksims Beitāns.
M.Beitāns: Maestro Aigars Meri piedāvāja atskaņot šo skaņdarbu kopā, un es piekritu, tā kā mani ļoti iedvesmo Gijas Kančeli kompozīcijas. Arī man tas būs pirmatskaņojums. Man vienmēr patikusi gruzīnu folklora, mūzika un mūzikas kultūra, tādēļ ceru, ka tas būs ļoti iedvesmojoši.
A.Meri: Skaņdarbs «Simi» sarakstīts 1995. gadā pēc Antverpenes Karaliskās flāmu filharmonijas orķestra pasūtījuma, un tas tika veltīts Mstislavam Rostropovičam. Autors šo skaņdarbu dēvē arī šādi: domas – tukšas no prieka – čellam un orķestrim.
«Mēs dziedam kurliem…» – tā Kančeli izteicās par mūzikas un mākslas lomu gadsimtu gaitā – «… jau Bēthovens Devītās simfonijas finālā mums parādīja ceļu, pa kuru būtu jādodas, lai mēs kļūtu labāki, cildenāki, vienoti humānisma idejās, bet vai cilvēce izdarīja pareizos secinājumus?» Sarunas noslēgumā Kančeli piebilst: «Tomēr nedziedāt mēs nevaram, jo varbūt tā ir pasaules vienīgā cerība…».
Skaņdarba ritējumā apcere, skumjas, ilgas pēc laimes un harmonijas mijas ar dramatisku protestu un traģēdijas nenovēršamības priekšnojautām. Manuprāt, ļoti aktuāli šābrīža politiskās situācijas kontekstā. Tomēr – skaņdarbs izskan mažorā – trausli, klusināti – un tomēr mažorā. Ir cerība… ir…
– Maksim, līdz šim, vismaz Jelgavā, esam tevi dzirdējuši klasikas atskaņojumos. Kančeli gan arī nav no tiem pseidolaikmetīgajiem komponistiem, kas «ienīst» melodiju. Kādu mūziku tev biežāk iznāk atskaņot Šveicē – klasiku vai laikmetīgo –, un kas pašam tuvāk pie sirds?
M.Beitāns: Manā repertuārā ir dažāda laikmeta, žanra un stila skaņdarbi, starp tiem arī laikmetīgā un eksperimentālā mūzika. Es ticu, ka svarīgāks ir mākslinieka priekšnesums un tas, vai viņš pats šo skaņdarbu saprot. Tad arī publikai būs interesanti klausīties.
– Vai atbrauci no Lugano speciāli tikai uz šo atskaņojumu? Kā ir koncertēt ar savas kādreizējās skolas stīgu orķestri un Jelgavas kamerorķestri?
M.Beitāns: Jā, lidoju speciāli uz šo koncertu, tāpēc, ka man patīk strādāt un muzicēt kopā ar Aigaru Meri, kas mani laipni uzaicināja atskaņot šo skaņdarbu kopā. To bijām ieplānojuši jau pagājušajā gadā.
– Koncerta pirmajā daļā tiks atskaņots viena no Gijas Kančeli tuvākajiem draugiem – krievu komponista Alfrēda Šnitkes – 1979. gadā radītais koncerts klavierēm un stīgu instrumentu orķestrim.
A.Meri: Šnitke ar Kančeli bija domubiedri – par to liecina kaut vai fakts, ka tieši Šnitke ir rakstījis anotācijas ierakstu izdevniecības «Melodija» skaņuplatēm ar Kančeli simfoniju ierakstiem. «Mnogoje nravitsa…» (daudz kas patīk…) – tā Šnitke teicis par Kančeli.
Koncerts klavierēm un stīgu instrumentu orķestrim veltīts pianistam Vladimiram Kraiņevam. Lai arī pats autors izteicies, ka klavieres kā instruments nav viņam īpaši tuvs, galarezultāts ir izcils žanra piemērs – spilgts, efektīgs, viegli uztverams un tajā pašā laikā saturiski piepildīts. Dzīves jēgas meklējumi, individualitātes atrašana caur pārbaudījumu gūzmu ir galvenā tematika Šnitkes daiļradē septiņdesmito, astoņdesmito gadu periodā. Vadošā muzikālā tēma – beidzot atrastā patiesība – tiek meklēta visu skaņdarbu un atskan pašā finālā.
– Kāpēc kā Alfrēda Šnitkes klavierkoncerta izpildītājs izraudzīts Mārtiņš Zilberts?
A.Meri: Mārtiņš ir mans domubiedrs, ar kuru kopā atskaņoti neskaitāmi projekti. Man patīk ar viņu sadarboties, jo dziļi saturīgi domājoši pianisti, kuru pamatmērķis nav ārēja virtuozitāte, diemžēl pašlaik ir liels retums. Mani fascinē arī Mārtiņa klavierspēles inteliģence un toņa tembrālā daudzveidība.
– Maksim, vai doktorantūrā mainījušies tavi skolotāji? Kad vēl biji maģistrants, minēji čellistu profesoru Johannesu Goritski, kā arī pianistu profesoru Ivo Pogoreliču, no kura savukārt mācies mūziku, ne jau kādus tehniskus čella spēles paņēmienus.
M.Beitāns: Mācos pie tiem pašiem profesoriem, bet arī cenšos sastapt vēl kādus mūslaiku izcilos māksliniekus. Nesen man palaimējās satikt lielisko diriģentu Valēriju Gergijevu un spēlēt viņam priekšā, pēc kā izpelnījos lielu Maestro atzinību un rekomendācijas.
– Pirms vairākiem gadiem tev bija starptautiska stipendija, ko piešķir tikai 24 labākajiem studentiem no visas Eiropas. Tagad droši vien jāmeklē citi iztikas līdzekļi?
M.Beitāns: Protams. Plāni ir lieli, un vajadzības aug. Tas nozīmē, ka jāmeklē jauni ceļi, lai panāktu savus mērķus.
– Pirms dažiem gadiem tev gadījās kāda ķibele – sabeidzi nervu, tā ka nejūtīgs kļuva kreisās rokas pirksts, un uz laiku par čella spēlēšanu bija jāaizmirst. Vai tagad viss kārtībā?
M.Beitāns: Paldies, šis negadījums jau pagājis, toties esmu guvis pieredzi, ka pret savu veselību mūziķim jāizturas ļoti uzmanīgi.
– Kāda mūsu 2012. gada intervija beidzās ar vārdiem: «Ļoti iespējams, ka arī pēc tam palikšu Šveicē,» neslēpj Maksims, «solot jebkurā gadījumā ievērot tradīciju – regulāri koncertēt dzimtajā pilsētā.» Vai vari atklāt kaut ko no saviem nākotnes plāniem? Kad atkal redzēsim Jelgavā?
M.Beitāns: Jā, es apstiprinu informāciju par dzīvošanu Šveicē, kur iespējams kontaktēties ar daudziem izciliem māksliniekiem. Bet ar prieku vienmēr koncertēju savā pilsētā, kur mani parasti uzņem ļoti sirsnīgi.
– Lasītāji ir ziņkārīga tauta, ko interesē ne tikai mākslinieciskā puse. Varbūt ārpus Latvijas pavadītajos gados esi kļuvis par ģimenes cilvēku? Varbūt esi apguvis itāļu valodu, jo Lugano atrodoties itāliski runājošajā Tičīni kantonā?
M.Beitāns: Visam savs laiks. Tagad prioritāte ir nodrošināt karjeru, tam ziedoju visu savu laiku. Itāliski vismaz sarunāties esmu iemācījies.
– Bet mūzikas valodā varēsim sarunāties 23. martā pulksten 15 Jelgavas kultūras namā.
A.Meri: Jelgavas publikai tiešām ir fenomenāla iespēja – dzirdēt divus 20. gadsimta mūzikas šedevrus vienā koncertā. ◆
