Vēl atceramies protesta viļņus, kurus izsauca divpakāpju tarifa ieviešana. Emocijas ir izgāztas, un kaislības noplakušas. Dome «piekāpās» un tarifu samazināja.
Vēl atceramies protesta viļņus, kurus izsauca divpakāpju tarifa ieviešana. Emocijas ir izgāztas, un kaislības noplakušas. Dome «piekāpās» un tarifu samazināja. Pirmajā acumirklī liekas – taisnība uzvarējusi…
Pēc maniem ieskatiem, pilsētas iedzīvotāji līdz galam nav izpratuši, kas ir slēpts aiz termina «divpakāpju tarifs». Turklāt vēl joprojām nekas būtisks nav pateikts par veselu rindu svarīgu faktoru, nosakot tarifa lielumu.
Kā zināms, tarifs tagad sastāv no pastāvīgās un mainīgās daļas. Pastāvīgā daļa noteikta ar Domes lēmumu 0,159 Ls/m². Šī maksa ir aprēķināta pastāvīgo izmaksu summa, kas rodas, saražoto siltumenerģiju dalot ar visas pilsētas apkurināmā fonda kvadratūru. Tātad, jo augstākas šīs izmaksas un mazāka apkurināmā platība, jo lielāka būs pastāvīgā maksa.
Aprēķinot tarifus par 1998./1999. gadu, pastāvīgās izmaksas bija
Ls 1 494 800. Šos līdzekļus izlieto katlumāju, siltumtrašu un siltummezglu apkalpošanai, amortizācijas izmaksām, nodokļiem. Izdevumi būs, turklāt jo lielāka siltumapgādes objektu jauda, jo lielāka to bilances vērtība. Savukārt jo izvēlētais rekonstrukcijas variants dārgāks, jo lielāka šo objektu bilances vērtība.
«Zemgales Ziņās» (05.05.99.) Mārtiņa Pīlādža komentārā «Sargasi Jelgavā» sniegta arī informācija par nepareizu siltummezglu pieņemšanas un nodošanas aktu noformēšanu, par faktisko darbu izmaksu palielināšanos par 35 %. Ne attaisnojuma, ne izskaidrojuma no amatpersonām tā arī nav bijis.
Pēc katlumāju rekonstrukcijas gandrīz divas reizes paaugstinās to jauda atkarībā no pilsētas vajadzībām pēc siltuma. Protams, jaudas rezerves ir vajadzīgas, bet ne jau tik lielas. Liekā jauda – virs bilances vērtības – nozīmē lielākas izmaksas to uzturēšanai, kā arī lielākus nodokļus.
Pēc maniem ieskatiem, pieņemot lēmumu par siltumapgādes modeli pilsētai, tika pieļauta būtiska kļūda. Netika ņemtas vērā privatizācijas sekas un tas, ka ievērojami samazinājās ražošana. Salīdzinot ar 1993./1994. gadu, patērētāju skaits ir mazāks gandrīz par 30 %. Patērētāji atsakās no Siltumtīklu uznēmuma (STU) dārgajiem pakalpojumiem un ievieš alternatīvu apkuri. Iedzīvotāji sākuši arī ekonomēt. Patērētāju daudzums samazinās, bet pastāvīgās izmaksas siltumenerģijas ražošanai nekļūst mazākas. Tāpēc tarifs arī turpmāk palielināsies. Un jo mazāk būs patērētāju, jo lielāks būs tarifs.
Taisnība bija pilsētas arhitektam Kasparam Riekstiņam, kad viņš vēl 1997. gadā brīdināja par šo situāciju («Novaja Gazeta», 4.11.1997.). Jau tad tarifam bija tendence paaugstināties patērētāju skaita samazinājuma dēļ. Kā izeju viņš piedāvāja daļēju siltumapgādes sistēmas decentralizāciju, tas ir, atsevišķos pilsētas rajonos izvietot autonomus apkures avotus. Centralizēta siltumapgāde ekonomiski attaisnojas tikai ļoti lielos un daudzstāvu māju dzīvojamos rajonos.
Izrādās, pieņemot koncepciju par siltumapgādes attīstību, šos argumentus neviens nevēlējās dzirdēt. Tajā laikā galvenais arguments centrālās apkures sistēmas labā bija Eiropas Savienības prasības par siltumapgādi. Turklāt ne vārda nedzirdējām par prognozējamo tarifu lielumu un iespējamām sociāli ekonomiskajām sekām, palielinoties tarifiem. Skanēja tikai solījumi – patērētāju izdevumi samazināsies, samazinoties tehnoloģiskajiem zudumiem.
Šodien faktiski esam nonākuši pie decentralizācijas shēmas: sakarā ar augstajiem tarifiem, lielie patērētāji pāriet uz patstāvīgu elektroenerģijas ražošanu. Vienīgais siltuma patērētāju garants paliek pilsētas dzīvojamais fonds. Bet šī situācija saglabāsies tikai līdz tam laikam, kamēr dzīvojamā fonda īpašnieks ir pašvaldība. Jau šodien daudzi privatizēto dzīvokļu īpašnieki atsakās no STU pakalpojumiem, kaut arī Dome un STU dara visu iespējamo, lai saglabātu atlikušos patērētājus.
Neizpratni izraisa Siltumapgādes koncepcijas pieņemšanas laiks – 1998. gada 29. janvāris –, kaut gan kredīts bija saņemts jau 1995. gadā. Kam bija jābūt pirmajam? Kredītam vai koncepcijai? Kredīti iztērēti, pienācis brīdis tos atdot. Bet tie ir 21 586 000 USD Pasaules Bankai un Ls 4 096 000 «Latvijas gāzei».
Pēc tarifu aprēķināšanas metodes kredītu atmaksa iekļauta pastāvīgajā maksā. Tikai 2000. gadā papildus pie pašreizējām izmaksām
1,5 miljoniem latu jāiemaksā vēl
Ls 1 198 000 un 1 285 000 USD. No kādiem līdzekļiem? Ar valsts budžetu nav ko rēķināties (kritiskā situācija ar pensijām), pilsētas budžetā lieku līdzekļu arī nav. Tātad uz iedzīvotāju rēķina, bet tad pastāvīgais tarifs var palielināties līdz pat
0,30 Ls/m². Jāņem arī vērā šķidrā kurināmā augošās izmaksas sakarā ar cenu palielināšanos pasaulē un akcīzes nodokļa paaugstināšanos. Bet tas izraisīs mainīgās maksas tarifa pieaugumu. Izskaidrojumu par iespējamo tarifa lielumu neviens nesniedz.
Vai iedzīvotāji ir spējīgi samaksāt, ja būs ievērojami kāpināts tarifs? Kādas būs sociālās sekas nemaksāšanas gadījumā? Atteikties no STU pakalpojumiem ne katram ir «pa kabatai», tātad – parādi, izlikšana no dzīvokļiem? Patiesībā mēs visi esam kļuvuši par Siltumtīklu uzņēmuma un divkāršā tarifa ķīlniekiem. Kredīta neatdošana – tas ir bankrots un STU īpašnieka maiņa. Liepājā jau šodien vairāki ārzemju dīleri interesējas par siltumenerģijas parādu pirkšanu.
Kļūst skaidrs, kāpēc monopolists ražotājs STU ir ieinteresēts divpakāpju tarifā.
1. Izdevumu segšana par siltumapgādes objektu uzturēšanu kārtībā nav atkarīga no patērētāju skaita.
2. Jelgava atkal atgriezusies pie novienādošanas – maksa nav atkarīga no patērētāja taupības.
3. Daļēja atteikšanās no siltumenerģijas mērījumiem – aprēķini pēc formulām – kā kontroles grūtību sekas. Pamēģiniet izkontrolēt visas pilsētas apkurināmās platības! Pēc pieredzes manā mājā: platības mākslīga samazināšana – kā sekas tarifu paaugstināšanai.
4. Zūd jēga taupīt siltumu, tieši otrādi, STU ir ieinteresēts, lai iedzīvotāji izmantotu pēc iespējas vairāk siltumenerģijas, jo jāattaisno katlumāju liekās jaudas.
5. Pastāvīgo maksu pieprasa pat tad, ja jūs nesaņemat siltumenerģiju no pilsētas tīkla. Manā rajonā maijā 20 dienu tika rekonstruēts centrālais siltummezgls – maksu sarēķināja par visu mēnesi.
6. Vieglāk ieviest «slēpto» tarifu paaugstinājumu, tad mazāk jūtams kāpums.
Šeit vēl var atgādināt tādu veiklu gājienu kā divpakāpju tarifa ieviešana, sākot ar vasaras periodu. Tarifa aprēķināšanas metodika paredz tā darbību visa atskaites perioda, tas ir, gada, garumā! Apkures periodā mēs jau esam samaksājuši par 85 līdz 90 % gada laikā izmantotās siltumenerģijas. Jaunās maksas kārtības ieviešana tikai kopš 1999. gada 1. maija, nevis par visu atskaites periodu noved pie faktiskas maksas paaugstināšanas par siltumenerģiju. Mūsu māja vien ir pārmaksājusi Ls 763,84. Es saprotu, ka Domei un Siltumtīklu uzņēmumam ir problēma, kur sameklēt līdzekļus, lai atmaksātu kredītus, bet tas nenozīmē, ka tā jāatrisina uz iedzīvotāju rēķina, viņus maldinot.
Dome ir apstiprinājusi kanalizācijas un ūdensapgādes projektu, kas izmaksā Ls 11 160 000. Un, kaut gan daļu atmaksā «nezināms sponsors», var prognozēt, ka pēc rekonstrukcijas tiks ieviesta pastāvīgā maksa par objekta pieslēgšanu apkures sistēmai. Kāds būs tās apmērs, par to – ne vārda. Nešaubos, ka jānorēķinās galu galā par visu būs iedzīvotājiem, bet ieguvēji kā Siltumtīklu uzņēmuma gadījumā būs kredīta devēji un tā «izlietotāji».
