31. decembra rītā «Ziņas» viesojās Jelgavas cietumā. Šajā ieslodzījuma vietā var sastapties ar tiem, kas noziegumus izdarījuši atkārtoti vai arī sodu izcieš par ļoti smagiem noziegumiem.
31. decembra rītā “Ziņas” viesojās Jelgavas cietumā. Šajā ieslodzījuma vietā var sastapties ar tiem, kas noziegumus izdarījuši atkārtoti vai arī sodu izcieš par ļoti smagiem noziegumiem. Slepkavas, izvarotāji, laupītāji ieslodzīti paši sava ļaunuma nebrīvē. Vai uz mūžu?
Cietuma zālē eglītes smaržu sajust nevarēja. Tomēr tā izgreznota un… cik nu iespējams, mēģināja priecēt tos, kas savu dzīvi vada ieslodzījumā.
Zālē uz pasākumu, ko “brāļiem cietumniekiem” organizēja Ozolnieku Vasarsvētku draudze un cietuma kapelāns Jānis Tautvaitis, bija sanākuši aptuveni pusotra simta skatītāju – pārsvarā vienaldzīgām un pelēkām sejām, daži – mazliet gaišāki, bet vienai daļai vēl neapslāpēta, no brīvības laikiem aizdegusies, uguns acīs, kas neko labu nevēsta. Tomēr ļaunums ir lokalizēts, tāpēc nevarīgāks.
Skarbi mistiskā realitāte
Pie ieejas nācās šķirties no pases, mobilā telefona un papīra naudas, aizcirtās cietuma smagie vārti, un bijām kopā ar viņiem.
Cietuma zālē gada nogales pasākumu ieskandināja 12 vīru grupa ar dziesmu “Ak, lielais Dievs, kad redzu, ka tu esi…”. Dīvainā noskaņa varētu būt pārsteidzoši tīkama asāku izjūtu cienītājiem. Būtu jau ļoti skaisti, ja visi šie dziedātāji, brīvībā nonākuši, turpinātu dziedāt… Baznīcas korus, kur sievietes ir pārsvarā, šāds dimdinošs izpildījums varētu pārtrumpot. Patiesībā tieši ieslodzīto sniegums bija pasākuma nagla. Priekšnesums, ko piedāvāja draudzes aktīvisti, kaut arī cietuma mūros, tomēr – tradicionāls.
Cietumā ir arī sava baznīca, kas “Ziņas” uzrunāja mazliet katoliskā manierē ar ieslodzīto gatavotām svētbildēm. Ja mēģina attēlot baznīcas gaisotni, varētu teikt – telpa, kurā sastopas drūmā realitāte ar misticisma nojausmu. Smagnēji. Tomēr ir vīri, kas šo vietu regulāri apmeklē.
Pērnajā gadā līdztekus cietuma baznīcai par vietējo un ārzemju kristiešu naudu tika izremontētas un sakārtotas vēl kādas telpas, proti, mācību klase un kapelāna kabinets.
Krievu laikos bijis “biezais”
Pēc koncerta “Ziņas” izmantoja iespēju parunāt ar tiem, kas ir aiz dzeloņdrāšu žoga. Dolārs ir bijušais padomju laika “biezais”. Viņa tēvam krievu laikos piederējušas trīs mājas. Šodien gan ne Dolāram, ne viņa māsai nekas vairs nepieder. “Mums nekā netrūka, bija zelts un viss labākais. No 12 gadu vecuma spekulēju, pelnīju lielu naudu. Ja dienā ieņēmu mazāk par 100 rubļiem, tas bija slikti. Pirku Klaipēdā krekliņus, vedu uz Maskavu, Murmansku. Staigāju pa restorāniem.” Tomēr padomju likumi šādu biznesu neatļāva, un pirmo reizi Dolārs cietumā par savu “apsviedību” nokļuva Murmanskā. Nosēdējis pāris mēnešu, ticis laukā, saņemot divus gadus nosacīti. Līdz 30 gadiem dzīvojis labi. Izglītība – neviena klase. Lasīt iemācījies cietumā, kad sācis iepazīt Bībeli. Dolārs sevi atceras kā pirmo vīru Jelgavā. Nākamo sodu viņš saņēma par slepkavību – kopā dzēra, bet katram bijušas savas intereses. Kad iznācis no ieslodzījuma, apzadzis trīs mājas, jo visa tēva atstātā bagātība bija izputējusi. Vēlreiz “iesēdies”, jo gribējies aliņu. Krogi bija ciet, tāpēc ielauzies un paņēmis iedzeršanai. Policisti tur viņu uzgājuši, bet, ejot ārā no kroga, Dolārs atradis kaut kādu bukletiņu ar bildītēm. Lasīt nemācējis, bet aiz gara laika cietumā pēc tā sācis no koka veidot bildi. Vēlāk izrādījās, ka tas bijis kāds no bukletiem, ko parasti izplata kristieši.
Pēc četriem mēnešiem Dolārs dosies brīvībā un domā, ka… mācīsies strādāt. Vai tas izdosies vīram pusmūžā, bez izglītības, kas nekad nav strādājis? Kas to lai zina, laiks rādīs, bet viņš ir apņēmības pilns savu dzīves enkuru izmest Ozolnieku Vasarsvētku draudzē un cer, ka Dievs un kristieši viņam palīdzēs noturēties virs ūdens.
Dzīve pārlasīta kā grāmata
Cits stāsts ir par Visvaldi – gandrīz vai romantiski noskaņotu mīlētāju. Viņš joprojām atceras savu māti un skumst par to, ka viņa mirusi. “Māte mani nekad neatstūma,” nostalģiski stāsta Visvaldis, cilvēks no daudzbērnu ģimenes. Var redzēt, ka viņam ļoti gribas būt labam, Visvaldis atceras savu bērnību, jo jau 15 gadu vecumā vēlējies būt patstāvīgs un palīdzēt mātei ar naudu. Šim vīram piespriesti astoņi gadi par izvarošanu. Visvaldim ir cietumam salīdzinoši diezgan laba izglītība – beidzis arodskolu un vidusskolu. “Savu dzīvi esmu pārlasījis kā grāmatu – lapu pa lapai,” viņš saka un gaida atbrīvošanu.
“Manī viss rūga un plosījās”
Egils ir bijušais narkomāns. Viņa vadībā izremontēta mācību klase un kapelāna kabinets. Inteliģenta seja. Viņš nevēlas runāt, jo tas ir… sāpīgi. Sēdējis jau vairākkārt, bet, kopš pirms desmit gadiem Krustpils cietumā saticis luterāņu mācītāju Modri Plāti, savu dzīves kursu bija mainījis. Tomēr nācies vēlreiz atgriezties. “Krustpilī piedalījos mājas restaurēšanā. Iemācījos darbu. Nedzēru, nepīpēju, ātri kļuvu par brigadieri, meistaru, visbeidzot bija arī sava firma. Mani kā tādu paraugu rādīja citiem – redz, bijušais narkomāns un izplatītājs, bet tagad – ticīgs cilvēks, labi strādā. Taču manī iekšā kaut kas rūga, plosījās. Ir grūti citiem sevi visu laiku rādīt tik labu.” Pēc Egila teiktā, var droši apgalvot, ka bijušā cietumnieka atgriešanās dzīvē ir sasodīti grūts uzdevums – garīgi, emocionāli un fiziski cilvēks var nonākt visu veidu krustugunīs. Egila māte ir ārste, tieši tāpēc viņš pusaudža gados nonācis narkomānu vidē, jo bijis labs “kanāls” recepšu nelikumīgai iegūšanai.
“Zelta roku” fenomens
Armandam ir debeszilas acis un “zelta rokas”. Viņš cietumā no koka veido kvalitatīvus suvenīrus. Piespriestais sods – 11 gadu par slepkavību. Dzīvojis uz ielas, beidzis astoņas klases, pēc paša vērtējuma, labi prot latviešu un angļu valodu, ko apguvis pašmācībā cietumā. Armands dzīvību cilvēkam atņēmis 19 gadu vecumā. Tagad, nosēdējis jau astoņus gadus, domā, ka mūros vairs nekad neatgriezīsies. “Es neticu Dievam, bet man patīk tie cilvēki un viņu dziesmas. Domāju, ka darbu atradīšu. Izmācīšos par datoroperatoru.” Armandam cietuma laikā izveidojusies ģimene, aug meitiņa. Uz jautājumu par to, kā viņš spēj sev piedot nodarīto, atbild, ka tad, kad to izdarījis, bijis ļoti jauns un nesapratis, bet vēlāk – tas jau bijis sens notikums.
***
Šīs dažas uzrunātās sejas pelēki nomāktajā masā tomēr stipri atšķīrās. Varēja vismaz… parunāties.
