Nekad neaizmirsti trīs lietas: cieņu pret sevi, cieņu pret citiem, atbildību par jebkuru savu rīcību.
Nekad neaizmirsti trīs lietas: cieņu pret sevi,
cieņu pret citiem, atbildību par jebkuru savu rīcību.
H.Džeksons Brauns, juniors
Cilvēkam nekā nav gana, viņam vienmēr vajag vēl un vēl. Taču tad, kad lietu kļūst par daudz, ir jāzina, ko ar tām darīt. Visbiežāk nederīgais nonāk atkritumu tvertnēs un bijušajam «īpašniekam» ir mazsvarīgi, kas ar to notiek. Ražošanai attīstoties, rodas arvien
vairāk atkritumu, un nākotnē to daudzums noteikti nesamazināsies.
Atkritumi, vienkārši formulējot, būtu sadalāmi divās kategorijās – sadzīves un bīstamie. Ar sadzīves atkritumiem situācija ir nedaudz vieglāka: to savākšana un novietošana nesagādā lielas raizes, un gadu gaitā šajā darbā ir izstrādājusies zināma sistēma, taču termins «bīstamie atkritumi» ne visiem ir tik saprotams.
Pirmā un pašlaik arī vienīgā bīstamo atkritumu novietne Latvijā ir izveidota 1996. gadā Dobeles rajona Auru pagasta Gardenē. Sākotnēji tās galvenais uzdevums bija apzināt un savākt vecos un daudzviet izmētātos lauksaimniecības pesticīdus – indes. Gadu tūkstoša beigās šis darbs būs veikts: tikai retā vietā «aizgulējies» saimnieks attopas, ka viņa teritorijā ir šādas indes, un sāk meklēt, kur tās likt.
Gardenes bīstamo atkritumu novietni apsaimnieko akciju sabiedrība «BAO». Novietnes pārzinis Guntis Ārmanis stāsta, ka jaunajā gadu tūkstotī Latvija jau ieies kā valsts bez veciem kolhozu laiku šķūņiem, kur glabājas dažādi nolietojušies lauksaimniecības pesticīdi. Tas, lai arī maziņš, tomēr būs solis uz priekšu pretī sakoptākai un tīrākai Latvijai.
Nav noslēpums, ka ne visi šos centienus uzskata par pareiziem. Liela bija kņada ap novietnes izveidi: tuvējās apkārtnes ļaudis bažījās ne vien par savu dzīvi un veselību, bet arī par bērniem un mazbērniem, kuriem būs jādzīvo novietnes tuvumā vēl gadiem ilgi. Guntis Ārmanis domā, ka tagad bažām vajadzētu būt krietni vien mazākām, jo pesticīdi ir vienkopus un nemētājas kur kurais. Katru rītu darbinieki pārbauda aptuveni 1400 tonnu lielo atkritumu daudzumu un pārliecinās, vai nav notikusi kāda kļūme.
Taču nu vairs ilgi nebūs jāgaida, līdz savāktie atkritumi tiks likvidēti. Pašlaik gan vēl notiek diskusijas par to, kura vieta būtu piemērotākā, bet Latvijas un Dānijas valdības, savstarpēji vienojoties, jau sākušas iepirkt sadedzināšanas iekārtas. Līdz ar pesticīdu likvidēšanu būs paveikts nozīmīgs darbs, kas liks domāt par nākotni.
G.Ārmanis nepieļauj pat domu, ka pēc tam novietne varētu savas funkcijas izbeigt. Viņš uzskata, ka ir ieguldīti pārāk lieli līdzekļi tās izveidē, lai to vienkārši likvidētu. Pārzinis spriež, ka atkritumu ar katru gadu būs arvien vairāk, tostarp arī bīstamo. Ja pašlaik ar vārdu «bīstams» saprotam nopietnas indes, tad nākotnē vajadzētu atzīt, ka arī lakas, krāsas, medikamentu pārpalikumi un vecas baterijas nav pieskaitāmas sadzīves atkritumiem.
– Tie visi ir bīstamie atkritumi, kas speciāli jāsavāc un jāglabā. Gardenes novietne ir gatava veikt šo darbu. Latvijā vēl nav līdz galam izstrādāta atkritumu šķirošanas un savākšanas koncepcija, tas būtu nākamā gadu simteņa galvenais darbs, – tā G.Ārmanis.
Veiktie pētījumi liecina, ka Gardenē atkritumi glabājas droši, nenodarot ļaunumu videi. Augsnes analīzes rāda, ka situācija ir uzlabojusies salīdzinājumā ar to laiku, kad novietne vēl nebija atklāta. Taču analīzes tiek atkārtotas un situācija kontrolēta.
Novietnē strādā 22 darbinieki, no kuriem lielākā daļa ir ķīmiķi, bet pārējie – sargi, šoferi un citi – ir speciāli apmācīti. Latvijā gan tikai vienā vietā – Rēzeknē – skolo vides speciālistus. Tātad arī šādu darbinieku sagatavošana ir nākamā gadsimta uzdevums.
Vēl par nākotni runājot, G.Ārmanis prāto, ka apmācītos darbiniekus varētu nodarbināt ķīmisko avāriju gadījumos.
– Mums ir lielisks tehniskais nodrošinājums – elpošanas aparāti, izolējošās gāzmaskas ar saspiesto gāzi, ķīmiski izturīgi kombinezoni, pārvietojamie kompresori u.c. Pašreizējos darba apstākļos tik nopietnu ekipējumu izmantot gadās reti, taču glābēju darbā tie būtu visai noderīgi. Tāpēc atliek papildus apmācīt glābējus, un vēl viens darbiņš nākamajam gadsimtam būtu rokās.
