Šodien sākas notikums, kam tūkstošiem skolēnu cītīgi gatavojušies vairākus gadus. Dziesmu un deju svētkiem (arī mazajiem, kā tos mēdz dēvēt, jo tie ir teju identiski pieaugušo sadziedāšanai un sadancošanai reizi piecgadē) piemīt unikāls pievilkšanas spēks. Izjust tautas kopību, notikumu tā epicentrā, būt mazam ornamenta gabaliņam, kas taisa lielo bildi, ir tikai daži faktori, kas pievelk. Taču galvenās, manuprāt, ir emocijas, kas iegulst sirdī uz mūžu. Arī man nu jau pēc vairākiem gadu desmitiem vēl joprojām atmiņā vīd, kā katru vakaru lielā Rīgas skolā mazgājām savas baltās zeķītes, jo tovasar lija. Taču svētku izjūtu tas nesabojāja.Droši vien X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībnieki lielo notikumu sagaida ar tādu pašu sajūsmu un kāri piedzīvot, ja vien šoreiz caur pieaugušajiem nav uzsūkuši pamatīgu stresa, negāciju un vilšanās devu, jo svētki iekrituši dižķibeles zīmē. Ar milzu šķērēm tā cirpusi finanses, bet, ja nav naudas, nav atalgojuma kolektīvu vadītājiem, iespēju visus, kas pelnījuši, aizvest uz svētkiem un nedēļu izguldīt Rīgā. Tāpēc lielais notikums šogad galvaspilsētā būs tikai dažas dienas un ar krietni mazāku dalībnieku skaitu. Labi vēl, ka tā, jo finansējuma samazinājums pērn nesaudzīgi triecis pa pašiem interešu izglītības pamatiem. Arī šķietami stabilajiem kolektīviem vajadzēja ieķerties zobiem un nagiem, lai noturētos. Pat dažus mēnešus pirms skates daudziem diriģentiem, piemēram, nebija kormeistaru. Vairākiem kolektīviem vispār nebija nekā, un tie izira. Tāpēc, manuprāt, pamatotas ir bažas ne tikai par interešu izglītības, bet arī visu dziesmu svētku nākotni, sagaidot kārtējo prasību mazināt budžetu. Svētki būs beigušies, bet pēc tiem – kaut ūdens plūdi?!
