Pagājusi Dobeles pilsdrupu konservācijas pirmā sezona.
Pagājusi Dobeles pilsdrupu konservācijas pirmā sezona.
Ziemeļu priekšpagalma trīs sienu iepriekšējās izpētes un to iekšpuses koncervācijas darbos izlietoti pilsētas Domes, Kultūrkapitāla fonda un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas atvēlētie līdzekļi.
Maijā rīkotajā cenu aptaujā tiesības veikt pilsdrupu konservāciju ieguva SIA «Būvfirma L.B.K.». Kā uzsvēra firmas direktore Laimdota Bērziņa, pirmajā mēnesī lieti noderējusi limbažnieku uzkrātā pieredze (šovasar «Ziņas» rakstīja par Limbažu pilsdrupu konservāciju).
«Viens no galvenajiem ieguvumiem ir tas, ka tagad ir cilvēki, kas Dobeles pilsdrupas var konservēt,» rezumē projekta izstrādātāju SIA «Konvents» pārstāvis arhitekts Pēteris Blūms. Pirmā visgrūtākā posma norisi viņš atzīst par sekmīgu: «Katrā vietā, kur uzsāk konservāciju, pirmais un vissmagākais darbs ir atrast sadarbības partnerus, amatniekus, apmācītājus. Taustoties parasti paiet vismaz pirmais mēnesis. Pēc mēneša lieta aizgāja.»
Konservācijas darbu apguves «poligona» lomai ziemeļu priekšpagalms izvēlēts norobežotības un veicamo darbu relatīvās vienkāršības dēļ. «Nebija nopietnu konstrukcijas problēmu. No mūsu viedokļa, stāvoklis nebija sarežģīts. Ļoti grūts tas bija cilvēkiem, kuriem ar to vajadzēja pirmoreiz sākt nodarboties. Pavasarī izstrādātais plāns paredzēja, ka sākam no iekšpuses nostiprināt šīs trīs sienas, pielasīt un ķīlēt akmeņus, aizpildīt tukšumus, piemūrēt ar kaļķu javu, uzstrādāt nedaudz piegludināto virskārtu. Nav neviena kvadrātmetra, pat kvadrātdecimetra, pie kura nebūtu vairākkārt strādāts – vai tā būtu attīrīšana vai cementa javas noņemšana, izdrupušo ķieģeļu izkalšana, piemūrēšana, šuvošana. Nākamvasar sienu ārpusē tiks darīts tas, kas ir paveikts sienu iekšpusē.»
Pirmais nākamsezon turpināmais uzdevums ir drošības panākšana visās pilsdrupās – neatliekamie mūru nostiprināšanas darbi. «Sakārtosim augšdaļu: sākumā vājākās vietas tiks nostiprinātas no pacēlāja; par sastatnēm varēs domāt tikai tad, kad šādi būs novērsti brukšanas draudi. Vislielākās problēmas mūs gaida sienā pie Bērzes, kur ir diezgan nopietna sānsvere. Apmēram 15 metru garā posmā starp pamatakmeņiem un tālāko mūrējumu mums nezināmu iemeslu dēļ, mūri ceļot, iestrādāta apmēram 10 centimetru māla kārta. Tagad tā izskalota, un radusies nopietna sānsvere. Risinājums būs darbietilpīgs.» Koncepcijā izklāstītais variants paredz apdraudēto sienu un otru paralēlo palasta mūri savienot ar «ilglaicīgu stalažu sistēmu». P.Blūms izteica pieņēmumu, ka daudzlīmeņu virsmu būve varētu kļūt par bērnu iecienītu brīvā laika pavadīšanas vietu. Spēļu laukumu kopā ar koka konstrukcijas celtni plānots izvietot pilsdrupu teritorijas dienvidrietumu daļā. Plānots arī ierobežot pieejamību pilsdrupām – vēlākajos laikos rietumu mūrī izlauzto, pašlaik visbiežāk izmantoto ieeju un daudzās taciņas aizstāt ar atjaunotiem senajiem vārtiem teritorijas dienvidu galā. Tiek apsvērta iespēja atvēlēt vietu estrādei pils iekšpagalmā.
Par daudzējādā ziņā unikāliem arhitekts, kas ar seno celtņu konservāciju nodarbojas desmit gadu, atzīst kapelas mūrus, kas ar ziemeļu sānu piekļaujas priekšpagalmam. «Tā ir pirmā dzīvojamā ēka, kas šeit tika uzcelta, domājams, 14. gadsimta pirmajā pusē. 17. gadsimta pirmajā pusē to pārbūvēja par kapelu. 18. gadsimta sākumā ēka pamazām sāka brukt. Taču pa šiem gadsimtiem saglabājies ārkārtīgi daudz vērtīgu detaļu. Latvijā nezinu otru vietu, kur tādos apmēros būtu saglabājies, piemēram, apmetums no viduslaikiem un 17. gadsimta.» Pēc apjumšanas, P.Blūma vārdiem, kapelu iespējams padarīt par «reprezentablāko ēku pilsētā.»
«Ir nevis detalizēts projekts, bet koncepcija. Tā nozīmē pilsdrupu iespēju apjēgšanu, darbu secības un metodes izstrādi,» P.Blūms atzīst, ka kopējās ieceres precizēšana tomēr vēl priekšā. «Pēc tam, kad skaidra ir kopīgā jēga, detalizēti var sākt apspriest katrā vietā veicamos darbus, labiekārtošanu un tamlīdzīgi. Bēdīga pieredze bija Limbažos, kur samērā detalizēti visu izstrādājām. Sākums bija ļoti labs, bet pilsētā mainījās vara, un tagad tur vairs nenotiek nekas. Ja arī vēlāk izdodas atrast atbalstu darbu atsākšanai, pēc laika var izrādīties, ka līdzšinējie projekti vairs nav aktuāli un tie jāmaina. Tāpēc galvenais ir pamatkoncepcija – ko ar to visu darīt.»
Atkarībā no pieejamā finansējuma programmas maksimālajā variantā darbu pēc gadiem desmit varētu beigt ar tādām pilsdrupu apkārtnes vēsturiskās ainavas atjaunošanas sadaļām kā dīķu kaskādes izveidošana. Mūru pilnīga konservācija, pēc aptuvenām aplēsēm, maksātu 70 līdz 80 tūkstošus latu. Pieskaitot labiekārtošanas ieceres, kuru īstenošana pilsdrupu teritoriju padarītu par kultūras un izklaides norisēm piemērotu daudzfunkcionālu kompleksu, izmaksas sasniegtu pusmiljonu.
«Daudzi to kā tādu tikai tagad sāk apzināties,» sacīja Dobeles Domes priekšsēdētājs Andris Elksnītis, atbildot uz P.Blūma jautājumu, cik liela ir pašvaldības deputātu vienprātība gatavībā arī turpmāk ik gadu atvēlēt vienā vasarā veicamajos konservācijas darbos izlietojamos 10 tūkstošus: «Taču, manuprāt, skaidrs, ka darbu turpināšana tagad kļuvusi par neatliekamu nepieciešamību.»
