Atzīmējot Dobeles slimnīcas dibināšanas simtgadi, Dobeles Novadpētniecības muzejs savā mājaslapā iekārtojis virtuālu izstādi, kuru pusgada laikā apmeklējuši ap trīssimt interesentu. Virtuālajai informācijai attālums nav šķērslis. Līdzīgi ir ar slimnīcas labo slavu, jo īpaši Otrā pasaules kara gados. Arī tā bija izplatījusies tālu. Pazīstamo jelgavnieci tēlnieci Rasu Kalniņu-Grīnbergu, kas dzimusi un augusi Dobelē, bērnībā sauca par Slimnīcas Feniņu. Dobeles slimnīcā strādāja viņas māte Vita Kalniņa, turklāt tas notika Latvijas 20. gadsimta vēsturē pašos baigākajos kara un okupācijas laikos – no 1940. līdz 1945. gadam. Slimnīcas Feniņa pieredzētais un ģimenes lokā stāstītais īpaši izceļ Dobeles slimnīcas dibinātāju ārstu Edgaru Francmani.
Vētrainā jaunība ritēja arī Jelgavā
E.Francmanis piedzima Dobelē 1878. gada 6. jūnijā kā trešais bērns baznīcas skolas pārziņa un ērģelnieka Pētera Francmaņa deviņu bērnu ģimenē. Edgars mācījās pie tēva baznīcas skolā, pēc tam Dobeles proģimnāzijā, kur no 5. klases pārgāja uz Jelgavas ģimnāziju, kuru kā astoņpadsmit gadu vecs jauneklis pabeidza 1896. gadā. Tā paša gada rudenī viņš sāka studijas Maskavas Universitātes Medicīnas fakultātē.
1900. gadā par piedalīšanos studentu nemieros jaunekli no universitātes izslēdza, apcietināja un notiesāja – pusgadu viņš izcieta sodu Jelgavas cietumā. Tomēr pēc tam E.Francmani atkal pieņēma augstskolā, un 1903. gadā viņš Maskavas Universitātē ieguva ārsta diplomu. 1905. gadā sāka strādāt par ārstu dzimtajā Dobelē.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, E.Francmanis tika iesaukts armijā, kur nokļuva vācu gūstā. Dobelē viņš atgriezās 1918. gadā un iesaistījās pēckara atjaunošanas darbos. Pēc viņa ierosinājuma Dobeles pašpārvaldē tika izveidota pilsētas un tās apkārtnes veselības aizsardzības nodaļa, bet 1919. gadā dibināta pati slimnīca. E.Francmanis bija arī Latvijas Sarkanā Krusta Dobeles nodaļas izveidotājs un priekšnieks, bet kopā ar brāli Ernestu izveidoja arī Dobeles vidusskolu. Lai veicinātu celtniecības darbus Dobeles apkārtnē, E.Francmanis iesaistījās uzņēmējdarbībā. Viņš bija viens no 1929. gadā izveidotā uzņēmuma “Spars” dibinātājiem un līdzīpašniekiem. Līdz ar Latvijas okupāciju 1940. gadā šis privātīpašums tika nacionalizēts.
Citviet nevēlamie slimnieki un darbinieki
Tolaik kokzāģētavu atņēma arī dobelnieka Augusta Kaula ģimenei, no kuras nāk arī R.Kalniņa-Grīnberga. Viņa stāsta: “Mēs praktiski palikām bez iztikas līdzekļiem. Vienīgais darbspējīgais cilvēks ģimenē bija mamma. Tētis smagi slims, vecāmāte – invalīde, bet vecaistēvs jau bija miris. Francmanis pie sevis slimnīcā iekārtoja daudzus tos, ko tajā laikā sauca par neapsistajiem buržujiem.” R.Kalniņas-Grīnbergas māti Vitu Kalniņu slimnīcas vadītājs nosūtīja uz kursiem Rīgā. Pēc tam viņa tika pieņemta darbā par laboranti. Tādēļ sanāk, ka visa tēlnieces bērnība ir saistīta ar Dobeles slimnīcu.
R.Kalniņa-Grīnberga atceras, ka līdz kara sākumam galvenais laboratorijas ārsts bija ebrejs Abramovičs. Viņš daudz ko iemācījis jaunajai kolēģei. Abramovičs par savām nojautām, kas nacisma režīma apstākļos draud ebrejiem, reiz ar viņu runājis. Vita Kalniņa teikusi, ka netic tam, ka sabiedrībā cienīta ārsta dzīvība var būt apdraudēta. Taču, sākoties Vācijas uzbrukumam Padomju Savienībai, Abramovičs pazuda, par viņu nekādu ziņu dobelniekiem nav. Dāvida Zilbermana grāmatā “Kā zvaigzne tumsā” ir liecības, ka Dobeles slimnīcā Otrā pasaules kara laikā palīdzību saņēma arī nacisma režīma vajātie ebreji, kurus Dobeles apkārtnē slēpa leģendārais ebreju glābējs Žanis (Jānis) Lipke un viņa līdzgaitnieki.
Tu tikai “grāpelis”!
Par Dobeles slimnīcas dibinātāja un vadītāja personīgo dzīvi zināms, ka viņš bija precējies ar Milliju Bētiņu. Ģimenē izauga meita Liliāna, kas, iedama tēva pēdās, izmācījās par ārsti un apprecējās ar studiju biedru Pēteri Dragonu, kas 1956. gadā kļuva par Dobeles slimnīcas galveno ārstu. Par E.Francmaņa un viņa sievas Millijas attiecībām R.Kalniņas-Grīnbergas atmiņā ir tāds nostāsts. Reiz mājās slimnīcas vadītājs, cērtot malku, iecirtis rokā. Trauma bija īkšķa muskuļa apvidū. Francmanis nosedzis ievainojumu ar maisu, kāds šķūnī pie malkas karājies, un gājis uz slimnīcu, lai tur iztīra brūci un sašuj. Millija, no muguras purpinādama, gājusi viņam līdzi. Ambulancē tobrīd strādājusi māsa Natālija Kalniņa. Francmanis pavēloši viņai teicis: “Nē, nē, māsa Kalniņa, tetanus (pote pret stinguma krampjiem – red.) nevajag špricēt! Tas cirvis bija tīrs, un tas maiss arī bija tīrs!” Māsa pārsteigta iebildusi: “Dakter, apžēlojieties! Ir jāšpricē tetani!” Savukārt Millija aiz muguras rīkojusi: “Špricējiet visu, ko vajag!” “Vai tu būsi mierā!” viņa aizrādījusi vīram. Protams, ka medmāsa visu sapotēja un aizšuva, kā nākas.
Latvijas laikā Dobelē “visi pazina” Francmaņa dēlu Nikolaju jeb Koļu, kas bija dzimis pirms laulībām ar Milliju viņa ilgstošajās attiecībās ar agrāko muižas grāfieni Kankarīnu (iespējams, vārds nav precīzs). “Koļa, kā viņu visi sauca, bija mazliet vecāks par manu mammu. Viņa stāstīja, ka bērni viņu nerrojuši, sakot: “Tu tikai tāds grāpelis vien esi un kankariņš.” Vēlāk Koļa strādāja Jelgavas cukurfabrikas Dobeles stacijas biešu pieņemšanas punktā. Par grāfieni Kankarīnu teikts, ka viņa, jājot ar zirgu, nositusies,” atceras R.Kalniņa-Grīnberga.
Medicīnā ievēro subordināciju
R.Kalniņa-Grīnbega uzsver, ka Francmanis varēja būt supercilvēcīgs personīgajā dzīvē, bet slimnīcā attiecībās vienmēr turēja distanci: “Ārpus slimnīcas viņš manu mammu, sava drauga meitu, vienmēr uzrunāja par Vitiņu, bet slimnīcā viņa vienmēr bija māsa Kalniņa vai Kalniņkundze. Nekāda familiārisma.” Raksturojot slimnīcas vadītāja prasīgumu pret kolēģiem, R.Kalniņa-Grīnbega atceras gadījumu, kad viņš ambulatori kādam pacientam padusē grieza nelielu furunkulu. “Mamma kā laborante asistēja. Kad darbs bija pabeigts, viņa dakterim teica, ka viņai padusē ir vēl lielāks augonis. “Nu, parādiet, lūdzu!” mudinājis Francmanis. Apskatījis augoni, viņš lika mammai kāpt uz galda un veica ķirurģisko manipulāciju. Kad brūce bija sakopta, sacījis: “Skrien nu!” Mamma iebildusi: “Vai man, dakter, nelabi!” “Saņemies!” Francmanis atteicis un atkārtojis: “Saņemies!”.” Pacients, kam tika izgriezts augonis, varēja mierīgi doties mājās un atpūsties, bet, ja tu esi mediķis, tev jāvar strādāt tālāk. Par stingro subordināciju slimnīcā liecina arī gadījums, kad jauna medmāsa, kas draudzējusies ar jaunu dakteri Birutu Ģirupnieci, reiz viņai rentgena telpā teikusi: “Bice, atvaino! Man vajadzētu…” Francmanis, kas tobrīd gājis garām un šo uzrunu dzirdējis, tūlīt medmāsu izsaucis pie sevis un aizrādījis: “Kā jūs kaut ko tādu varat atļauties! Jums viņa var septiņreiz būt draudzene. Ārpus slimnīcas varat saukties, kā vien vēlaties, bet te viņa jums ir daktere Ģirupniece!”
Feniņš palika sveiks un vesels
No pirmā padomju okupācijas gada par E.Francmani tika stāstīts jautrs stāsts. Proti, vienu rītu viņš ienāk slimnīcā un smejas. Francmaņa māja atradās pavisam netālu. Ejot gar slimnīcas veļas māju, šķūni un dārzu, viņš ieraudzījis, kā kāds skolas puika sveicinās ar piesietu kazu: “Labrīt, Kirhenštein!” Zēns parodējis okupētās Latvijas pārvaldes ielikteni Augustu Kirhenšteinu, kas bija izcils zinātnieks, bet nekāds politiķis un kuram bija kazas bārdiņa.
Kad Dobeli okupēja nacistiskās Vācijas karaspēks, pie slimnīcas tika uzstādīts miets ar uzrakstu, kam vajadzēja liecināt, ka slimnīcai dots kādas vācu militārpersonas Alberta Leo Šlagatera vārds. R.Kalniņa-Grīnberga stāsta, ka latviešu puiši, kas bija iesaukti leģionā, šo mietu ar uzrakstu izcēluši un iedūruši purviņā aiz kultūras nama.
Bērnības iesauka Slimnīcas Feniņš nākamajai tēlniecei tika 1944. gada vasarā un rudenī, kad pāri Zemgalei gāja fronte. Par spīti ārkārtīgi smagajiem apstākļiem, Dobeles slimnīca turpināja sniegt palīdzību. Novadpētniecības muzeja informācija liecina, ka tajā laikā savā darbavietā apšaudēs gāja bojā medmāsa Bērziņa un sanitāre, kuras vārds atmiņu pierakstos nav saglabāts. Tika sagrauts ķirurģiskais bloks, daļēji nopostīta infekcijas nodaļa un slimnīcas virtuve. Daudzām telpām izsisti logi, vietām norauts jumts. Slimnīcas pagrabā – centrālās apkures telpās – gan slimnīcas personālam, gan pacientiem bija ierīkota patvertne. Tur rindā gulēja slimnīcas personāls. Reiz saimniecības vadītājs nokāpis pagrabā un teicis: “Va, vells, kā te visas kā markas rindā guļ!” Kāda medmāsa atsmējusi pretī, ka viņas tiešām guļ kā markas, bet vienai blakus vēl esot feniņš. Ar to bija domāta Rasa. Kādā naktī šāviņš sprāga tik tuvu pagraba logam, ka tas izgāzās un starp gulētājiem nokrita viss, kas atradās uz palodzes. Tumsā un panikā likās, ka Feniņš varētu būt ievainots, jo meitenes seja bija nošķiesta ar kaut ko mīkstu un lipīgu. Laimīgā kārtā tās nebija asinis, bet gan ievārījums no sasistajām burkām, kas pirms apšaudes bija noliktas uz palodzes. 1944. gada vasarā bijusi liela jāņogu raža.
Edgara Fracmaņa karjera un apbalvojumi
■ 1928. gadā par “nopelniem valsts desmit gados” piešķirts trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis. Līdz 1950. gadam ieņēma Dobeles pilsētas un apkārtnes slimnīcas galvenā ārsta amatu, taču darbu slimnīcā ķirurģijā un rentgenoloģijā turpināja līdz 1954. gadam.
■ Paralēli darbam slimnīcā aktīvi strādāja arī pilsētas domē, kurā ievēlēts jau tās pirmajās vēlēšanās 1920. gadā.
■ 1988. gadā Dobelē rīkota parakstu vākšanas akcija, lai panāktu slimnīcas nosaukšanu Edgara Francmaņa vārdā. Par to bija parakstījušies vairāki simti dobelnieku, tomēr slimnīcai viņa vārdu neiedeva.
■ Atmodas laikā 1990. gadā Dobelē Edgara Francmaņa vārdā tika nodēvēta iela – agrākais Baznīcas ielas posms no Muldavas ielas līdz domes laukumam.
Dobeles novadpētniecības muzeja materiāli
Dobeles slimnīca mūsdienās
■ 2019. gadā SIA “Dobeles un apkārtnes slimnīca” strādāja 78 ārsti, 90 medicīnas māsas, ārstu palīgi un laboranti, 45 māsu palīgi un sanitāres, 67 citi darbinieki.
■ 2019. gadā ārstēti vairāk nekā 3,5 tūkstoši pacientu, tostarp pieņemtas vairāk nekā piecsimt dzemdības.
