Vītolu fonds maijā
saņēmis tērvetnieka Gunāra Šūbiņa atstāto 300 000 Kanādas
dolāru mantojumu, kas būs atbalsts gan vēstures maģistrantiem,
gan tiem, kas šī gada septembrī uzsāks studijas pirmajā kursā,
informē fonds.
Vītolu fonda
ziedotājam Gunāram Šūbiņam šūpulis Tērvetē kārts 1925.
gadā. Viņš dzimis Tērvetes pagasta Klūnās. Lai gan liktenis
lēma lielāko daļu mūža pavadīt tālajā Kanādā, savu dzimto
pusi un tēvzemi viņš atcerējās allaž.
Gunārs Šūbiņš
mācījās Penkules pagasta pamatskolā, tad turpināja iegūt
izglītību Hercoga Pētera ģimnāzijā Jelgavā. Diemžēl Otrais
pasaules karš neļāva īstenot sapni par studijām, jo nācās
dienēt latviešu leģionā.
Pēc kara Gunārs
Šūbiņš nokļuva Vācijā un jau 1945. gadā iestājās Darmštates
Tehniskajā augstskolā, kur studēja inženierzinātnes. 1949. gada
pavasarī viņš izceļoja uz Kanādu, strādāja dažādus darbus
“Ontario Hydro” –
sākumā ar slotu, lauzni un lāpstu, bet vēlāk kā cementētājs
un elektriķis, jo Vācijā iegūto inženiera grādu tur neatzina
par derīgu. Pēc kvalifikācijas eksāmenu kārtošanas Ontārio
provinces inženieru apvienībā Gunārs Šūbiņš sāka strādāt
kā zīmētājs un projektētājs inženieru firmā, tad kā
inženieru nodaļas tehniskās rasētavas vadītājs.
1960. gada rudenī
viņš iestājās Vaterlo Luterāņu universitātē un pabeidza to,
iegūstot bakalaura grādu ģeogrāfijā un saņemot universitātes
Zelta medaļu. Gunārs Šūbiņš allaž ir augstu vērtējis
izglītības nozīmi cilvēka dzīvē, tāpēc arī pats mērķtiecīgi
turpināja iegūt jaunas zināšanas – jau 1963. gada rudenī viņš
iestājās Rietumu Ontārio universitātē, kur ieguva maģistra
grādu ģeomorfoloģijā (Master of Science in geomorphology,
M.Sc.).
Vienlaikus Gunārs
Šūbiņš sāka strādāt Rietumu Ontārio universitātes
ģeogrāfijas departamentā – sākumā kā pasniedzēja palīgs,
vēlāk kā laboratoriju asistentu pārraugs un sagatavotājs. Pēc
dažiem gadiem viņš kļuva par pasniedzēju un sāka lasīt
lekcijas fiziskajā ģeogrāfijā, meteoroloģijā, klimatoloģijā,
kvartāra ģeoloģijā, augsnes mācībā un vides izmantošanas
problemātikā Vaterlo Luterāņu universitātes ģeogrāfijas
departamentā.
1974. gadā Gunārs
Šūbiņš aizstāvēja doktora disertāciju par ģeoloģisko un
klimatoloģisko faktoru ietekmi Dienvidu Ontārio upju hidroloģiskā
režīma kontrolēšanā, pēc gada ieguva akadēmijas Goda doktora
grādu. Viņš bija Latviešu inženieru apvienības, kā arī
Kanādas ģeogrāfu asociācijas, Amerikas ģeogrāfu asociācijas un
citu organizāciju biedrs.
Gunārs Šūbiņš
aktīvi darbojās arī latviešu sabiedrībā –
bija Latviešu nacionālās apvienības Kanādā biedrs un padomes
loceklis, arī Daugavas Vanagu Kičeneras–Vaterlū
nodaļas priekšsēdis. Darbojoties organizācijās, Gunārs Šūbiņš
vairākus gadus sekoja līdzi Vītolu fonda gaitām un priecājās
par jauniešu panākumiem.
Viņš sarakstījis
vairākus zinātniskus darbus un publicējis rakstus dažādos
žurnālos. Gunārs Šūbiņš sadarbojās ar Latvijas Zemnieku
federāciju, ir lasījis lekcijas Latvijas lauksaimniekiem par
alternatīvo lauksaimniecību, ekoloģiskajiem jautājumiem
lauksaimniecībā, par lauku tūrismu un sēņu audzēšanu.
1952. gadā Gunārs
Šūbiņš salaulājās ar Katrīni Zembergu, un kopā tika nodzīvoti
daudzi laimīgi gadi. 2011. gadā dzīvesbiedre atstāja šo zemi, un
2017. gada 28. novembrī arī pats Gunārs Šūbiņš devās mūžībā.
Izpildot ziedotāja pēdējo gribu, šogad 24. jūlijā Gunārs
Šūbiņš tiks glabāts Sējas kapos Penkules pagastā, blakus tēvam
Arnoldam Šūbiņam un dzīvesbiedrei Katrīnei Zembergai.
Vītolu fonds
pasakās testamentārā novēlējuma izpildītājai Alīdei
Forstmanis par ieguldīto darbu ziedotāja pēdējās gribas
īstenošanā.
