Kamēr vasaras sporta sezona uz nezināmu laiku apturēta, riteņbraukšanas līdzjutējiem aizvadītajā nedēļā bija lieliska iespēja sekot saviem favorītiem pasaules augstākā ranga profesionāļu sacensībās “Digital Swiss 5”. Virtuālās trases grafiskais attēls atbilstošs maijā paredzētās Šveices tūres distancēm, kas dabā tagad, visticamāk, tiks izbrauktas tikai 2021. gadā. Dalībniekos – 19 komandas. Starp 16 pasaules tūres vienībām arī “Trek-Segafredo”, kuras sastāvā jau trešo sezonu vada Toms Skujiņš, bet šogad viņam pievienojies vēl viens latvietis – dobelnieks Emīls Liepiņš.
Katrā no piecām starta dienām komandas varēja pēc savas izvēles pieteikt pa trim sportistiem, un Emīla “iznāciens” bija ap 46 kilometru garajā Frauenfeldes trasē ceturtdien. Labāko desmitniekā šoreiz iekļūt neizdevās, un sportists neslēpa, ka uz trenažiera visu laiku iet ar spēku, bez nekādas inerces, kas būtu šosejas apstākļos, bijis ļoti grūti. Taču treniņa pēc arī interesanti, un, kamēr par īsto tūru atsākšanos vēl nav skaidrības, viņš šādu digitālo variantu pēc krietnākas sagatavošanās labprāt atkārtotu vēlreiz.
– Pirmo sezonu esi pasaules tūres komandā. Pastāsti, kā tādā var nokļūt?
Līdzīgi kā hokejā ir koledžas līga, AHL un NHL, tā profesionālajā riteņbraukšanā ir kontinentālā, pro-kontinentālā un pasaules tūres līmeņa komandas. Ja nu esi “nenormāli talantīgs”, tad jau pēc junioriem vari iekļūt pro-kontinentālajā vienībā. Es no U23 vecuma sāku ar kontinentālo Latvijas komandu “Alpha Baltic”, tad pārgāju uz “Rietumu banku”, pēc tam vēl pa reizei šurpu turpu. Rezultāti arī tobrīd gāja augšā lejā, un jāatzīst, ka centības un disciplīnas pietrūka. Gan ģimene, gan federācijas prezidents un “Rietumu bankas” komandas īpašnieks Igo Japiņš tomēr centās pārliecināt, ka talantu nevajag laist vējā, un, kad pats to sapratu, arī rezultāti sāka iet uz augšu. 2017. gada sezonā UCI kategorijas sacensībās izcīnīju 13 pjedestālus, un mani pamanīja angļu komanda “One Pro Cycling”. Arī kontinentālā, kas tomēr kotējās augstāk. Teiksim, kā Rīgas “Dinamo” salīdzinātu ar Sanktpēterburgas “SKA”. Pēc sešām uzvarām šīs komandas rindās mani pamanīja beļģi, un nonācu viņu pro-kontinentālajā komandā “Wallonie-Bruxelles”. Tur arī pagājušajā gadā aizvadīju ļoti labu sezonu, un tad mani pamanīja “Trek-Segafredo”.
– Piedāvājums tātad nāk no komandām, to menedžeriem?
Jā, tā tas notiek. Izvērtējot tavus rezultātus un arī to, kāda veida braucējs komandai vajadzīgs. Es, piemēram, esmu sprinteris, tas, uz kuru komanda strādā. Bet šajā vienībā, tā kā esmu jaunais, mans uzdevums ir būt “pēdējam ievilcējam”, kas faktiski ir pats svarīgākais uzdevums. Tev ir sprinteris jānogādā pozīcijā, “jāņem vējš uz sevi” un jāpaātrina, lai viņš no ātruma var sākt savu sprintu. Daru to ar interesi, tā, kā pats gribētu, lai mani ievelk, un komanda to novērtē.
– Kā tev tagad no “attāluma” šķiet, – kādas īpašības esi iemantojis jau pirmajos posmos Dobelē un Murjāņos un kas nācis klāt vēlāk?
Kaut ko no braukšanas tehnikas, iespējams, iemantoju jau mazotnē, kad īsu laiku trenējos BMX klubā “Mītavas kumeļi” Jelgavā. Klasiskās riteņbraukšanas pamatus ielika treneri Tamāra Bumbiere un Dainis Ritums Dobelē, bet Murjāņos ļoti daudz iemācīja Jānis Veide. Ar viņa stingro pieeju, sniegtajām zināšanām un iemaņām es arī aizgāju tālāk. Manuprāt, Murjāņi ar tur valdošo disciplīnu riteņbraucēja izaugsmei ir labākā vieta.
– “Trek-Segafredo “ ir ASV komanda, taču sportisti trenējas un piedalās sacensībās Eiropā?
Komanda pieder amerikāņiem, un īpašnieks “Trek” ir velosipēdu ražotājs, bet, tā kā pasaules riteņbraukšanas centrs ir Eiropa, kur notiek arī svarīgākās tūres, tad pārsvarā sezona tiek aizvadīta šeit. Protams, startējam arī pasaules tūres un UCI kategorijas sacensībās Amerikā.
– Gada sākumā sporta mediji ziņoja par tavu veiksmīgo debiju jaunajā komandā ar sesto un devīto vietu sacensībās Maljorkā, kur līdz uzvarai aizvadīji komandas līderi Mateo Mosketi. Kāda ranga sacensības tās bija?
UCI kategorijas, kur nopelnītie UCI punkti nosaka vietu rangā un kalpo arī olimpiskajai atlasei. Pašlaik esam izcīnījuši Latvijai olimpiādē divas vietas, un tas ir labi, jo esam tikai trīs cilvēki, kas tos punktus vāc. Federācija ar šo rezultātu ir ļoti apmierināta.
– Tie divi tad startētu individuālajā vai grupas braucienā? Varbūt arī tu starp tiem?
Noteikti grupas, jo spēcīga individuālā brauciena meistara mums nav. Grupas brauciens savukārt paredzams kalnains, un tāds reljefs labāk piemērots Kristam Neilandam un Tomam Skujiņam. Tā ka neatkarīgi no maniem iespējamiem UCI punktiem Latvijas krāsas būtu jāaizstāv viņiem.
– Toms palicis Spānijā, kas laikam kopš sezonas sākuma bija arī tava treniņu un dzīves vieta. Kā un kāpēc izlēmi pandēmijas laiku pārlaist Latvijā?
Jā, dzīvoju Žironā, kādus trīs kilometrus no Toma. Bet par mājās braukšanu – laikam intuīcija nostrādāja. Dienu iepriekš vēl telefonsarunā draugam Latvijā stāstīju, ka gribas mājās, bet laikam tomēr palikšu. Laiks labs, patrenēšos tepat. Bet nākamajā dienā no rīta piecēlos un sapratu, ka lidošu uz mājām. Atlidoju, un pēc nedēļas jau sākās ārkārtas situācija. Šeit gan arī ar visu to ir labi – varu izbraukt āra treniņā, kamēr Toms tikai istabā vai uz balkona.
– Varbūt tāpēc arī viņš savu “digitālo” posmu sestdien tik labi nobrauca, vienpadsmitajā vietā?
Noteikti tas bija pluss. Katrā ziņā esmu priecīgs par Tomu un viņa augsto vietu. Pats par trenažieri neesmu sajūsmā – pat lietus laikā labāk braucu ārā un izmantoju to tikai tad, ja laukā vētra. Bet, ja nu vēl izziņos kādas digitālas sacensības, varētu tām patrenēties arī vairāk. Katrā ziņā ir tajās arī kas jauns, interesants, un pats princips šajos apstākļos atbalstāms.
– Sociālajos tīklos biji ievietojis jestru sacensību video ar skaļiem atbalstītājiem turpat blakus. Vai tāda līdzjušana neizsita no nopietnības?
Nu nē, bija forši. Ne jau arī visu stundu tas tā notika. Uztaisījām vienu īsu jautru video cilvēku iepriecināšanai. Citādi tagad visu laiku ziņās tikai par “Covid”, kaut ko pozitīvu arī vajag. Bija prieks par atsauksmēm. Sportojam taču, lai citus priecētu.
– Kāds ir tavs ikdienas treniņu režīms, un kas to nosaka?
Darbojos katru dienu pēc treneru norādījumiem. Mans Latvijas treneris jau labu laiku ir Toms Flaksis. Komanda arī citu neuzspiež, taču izlēmām, ka sadarbosimies arī ar komandas treneri, kas ir speciālists no Zviedrijas. Atskaitos katru dienu par padarīto. Velodators visu fiksē un saliek programmatūrā. Treneris pēc tam analizē manas jaudas, pulsu, visu pārējo, raksta komentāru un nosaka uzdevumu nākamajai dienai. Braucienu garumu stundās un minūtēs, jaudu vatos. Kilometri tam visam pakārtoti. Šodien, piemēram, braucu garo treniņu – piecas stundas. Sanāca 156 kilometri.
– Esi dzirdējis, kad varētu atsākties īsto sacensību sezona?
Pašlaik plānojas, ka 1. augustā.
– Varbūt vēlies ko uzmundrinošu, iedrošinošu un motivējošu pateikt jaunajiem riteņbraucējiem Dobeles Sporta skolā?
Galvenais – lai izbauda sportu. Lai pārāk nepārcenšas, bet dara visu ar prieku. Ja galva būs priecīga, tad arī muskuļos spēks radīsies.
Jaunajiem censoņiem ir, pēc kā līdzināties
Kā atceras Dobeles Sporta centra direktors Dainis Ritums, kas līdz ar kolēģi Tamāru Bumbieri bija Emīla Liepiņa pirmie treneri, uz klasisko riteņbraukšanu zēns atnācis 12 gadu vecumā ar jau nelielu Jelgavas klubā “Mītavas kumeļi” gūtu BMX pieredzi. “Nozīmīgs sporta veida izvēlē noteikti bija Emīla tēta Aivja ieguldījums un piemērs. Arī sprintera gēni laikam jau pārmantoti no tēva,” spriež D.Ritums, atgādinot, ka savā laikā arī Aivis aktīvi nodarbojās ar riteņbraukšanu un bija labs finišētājs.
– No kāda vecuma vispār ir vēlams uzsākt treniņus riteņbraukšanā? Kā tajos tiek sabalansēta vispārējā fiziskā sagatavotība un pati braukšana, kas taču nozīmē ilglaicīgu atrašanos vienā pozā? – jautāju speciālistam, kas sākotnēji kā labs Latvijas līmeņa braucējs un pēc tam jauno dobelnieku treneris riteņbraukšanā ir pavadījis ap 40 gadu.
Velo var būt noderīgs, vēl pirms mazulis iemācījies staigāt, jo “dip-daps” ļoti veicina vestibulārā aparāta veidošanos. Bet nopietnus treniņus varētu uzsākt no gadiem astoņiem. Šajā vecumā viss notiek rotaļu režīmā, kur apvienojas dažādu fizisko īpašību attīstība ar vestibulārā aparāta stiprināšanu, domāšanas, atjautības un uzmanību veicinošiem uzdevumiem. Pats velo tikai tik daudz, lai apgūtu tā pārvaldīšanu, – šķēršļu apbraukšana un pārvarēšana, lēnbraukšana, stāvēšana, līdzsvara izjūta. Tam mums ir speciāli iegādāti bērnu sporta velosipēdi, kas ir mazāki par klasiskajiem. Aktīvāka braukšana sākas no 10 gadu vecuma, kad arī ir paredzētas sacensības. No gada uz gadu uzdevumi kļūst sarežģītāki, bet mans galvenais princips ir, lai sportists savus labākos rezultātus sāktu uzrādīt no 16 gadu vecuma un šis sporta veids tobrīd jau nebūtu apnicis. Tādēļ arī cenšamies sabalansēt fiziskos vingrinājumus ar pašu braukšanu dažādos sportista attīstības posmos.
– Kurā brīdī var saprast, ka audzēknis ir šajā sporta veidā talantīgs? Kādu lomu iespējamos panākumos spēlē fiziskās un psiholoģiskās īpašības?
Talanta izpausmes var parādīties dažādos vecumos. Pasaulē netrūkst piemēru, kad cilvēkam, kurš nodarbojies ar vienu sporta veidu, 18 gadu vecumā atklājas talants pavisam citā. Par riteņbraukšanu jāteic, ka visa pamatā ir dabas dotības uz izturību un ātrumu, kā arī laba velo pārvaldīšana. Daudziem talantīgiem bērniem tas viss piemīt un viegli padodas, taču nav vēlmes piestrādāt. Pusaudža gados tādus arī trenerim ir grūti motivēt un pārliecināt, ka, pie šīm dotībām liekot klāt darbu, var kļūt par izcilu sportistu. Ceļā uz augstiem rezultātiem fiziskās, intelektuālās un psiholoģiskās īpašības iet roku rokā, un, kādam no to stiprināšanas posmiem apstājoties, apstājas arī sportiskā izaugsme.
– Kad un kā palaidāt Emīlu uz Murjāņiem, un ko vecāki?
Pēc septītās klases Emīlam jau bija labi rezultāti, un Murjāņi ar noteiktu dienas režīmu bija labs nākamais pakāpiens izaugsmei. Jo vairāk tāpēc, ka talants ierastajos mājas apstākļos ļāva arī mazliet paslinkot. Vienisprātis par Murjāņu izvēli bija arī vecāki un turienes treneri, ar kuriem man vienmēr ir bijis labs kontakts. Skolas brīvlaikā treniņi pēc viņu ieteikumiem tāpat turpinājās Dobelē.
– Vai no jūsu audzēkņiem Emīls ir karjerā visaugstāk tikušais?
Jā, Emīls ir nonācis velosporta elitē, uz ko vajadzētu tiekties ikvienam sportistam, kurš sevi vēlas pierādīt. Kā viņš tagad saka, “šobrīd jādomā tikai par to, lai uzrādītu rezultātu, ko no manis prasa, ar pārējo visu esmu nodrošināts”. Ja par citiem, kas arī sasnieguši augstvērtīgus rezultātus, – Sidnejas olimpiādes dalībnieks ir bijis Andris Naudužs, 2015. gada Eiropas čempionāta 10. vietas un pasaules čempionāta 11. vietas ieguvējs individuālajā braucienā – Ēriks Toms Gavars, daudzu starptautisku sacensību uzvarētājs un pašlaik UCI kontinentālās komandas “Amore&Vita” komandas dalībnieks – Māris Bogdanovičs, kas treniņus uzsāka kopā ar Emīlu un arī tagad ir viņa labākais draugs.
– Cik audzēkņu pašlaik ir Dobeles Sporta skolas Riteņbraukšanas nodaļā? Vai kādreiz tajā ir pieteicies arī kāds jelgavnieks (Jelgavas sporta skolās pa kādam dobelniekam trenējas)?
Sporta skolas Riteņbraukšanas nodaļā patlaban ir ap 40 audzēkņu un ar viņiem strādā trīs treneri. No Jelgavas gan nav neviena. Domāju, arī tāpēc, ka jūsu pilsētā ir spēcīgs BMX klubs ar labām tradīcijām.
– Kāds ir jauno riteņbraucēju treniņu režīms? Vai pašreizējā ārkārtas situācijā tas atšķiras?
Parasti ir no trīs līdz piecām treniņu dienām nedēļā, atkarībā no audzēkņu vecuma. Pašlaik katrai grupai ir izstrādāts ikvienam audzēknim pieejams mēneša plāns, un sportisti atsūta savas atskaites par padarīto. Man ir iespēja to redzēt un kontrolēt īpašā interneta platformā, kur tiek fiksēti dati no personīgajiem velodatoriem. Pēc to analīzes tad tiek arī koriģēti treniņu uzdevumi individuāli.
– Uz riteņa esi viens, bet sacensībās laikam pārsvarā prevalē komandas gars un intereses. Vai arī šī sapratne jāmāca no mazotnes?
Tā tikai liekas, ka riteņbraukšana ir individuāls sporta veids, īstenībā tas ir komandas darbs. Grupas braucienos tiek strādāts uz tā brīža spēcīgāko un ātrāko sportistu, kura uzvara ir arī komandas uzvara. Komandas biedru savstarpējā sapratne ir ļoti nozīmīga, un to ar dažādu metožu palīdzību mēģinām iedzīvināt jau no pirmajiem treniņiem.
– Kuros gados un cik ilga bija jūsu paša riteņbraucēja karjera, un kur tagad saskatāt trenera darba pievilcību?
Pats aktīvi braucu no 1970. līdz 1978. gadam. Biju Latvijas junioru izlases dalībnieks un godalgoto vietu ieguvējs Latvijas mēroga sacensībās, bet pēc vidusskolas iestājos Fizkultūras institūtā. Jau studiju laikā piestrādāju par trenera palīgu Rīgā un Dobelē, bet pēc augstskolas sāku strādāt par fizkultūras skolotāju Annenieku astoņgadīgajā skolā un treneri Dobeles Sporta skolā. Pievilcīga, manuprāt, ir jau pati iespēja būt starp jauniešiem, vērot un stimulēt viņu sportisko izaugsmi, bet gandarījumu dod sasniegtais rezultāts. Prieks par audzēkņiem, kas kļuvuši par labiem sava darba veicējiem, jo šis sporta veids pieradina pie grūtībām un stiprina pārliecību, ka tās ir pārvaramas.
– Vai sastapāt Emīlu pirms vai pēc Šveices “digitālās” tūres? Kā pats vērtējat treniņus uz simulatora?
Jā. Pirms starta bija ļoti atbildīgi norūpējies, kā tas viss noritēs. Pēc tam teica, ka ir bijis ļoti grūti. Pamatā tāda veida sacensības paredzētas tempa vai individuālā brauciena speciālistiem. Tā kā Emīls ir izteikts sprinteris, tad komanda nolēma viņu uz nākamajiem posmiem nelikt. Simulators ir ļoti labi izmantojams sagatavošanās periodā, kad nevar izbraukt uz šosejas. Tajā var redzēt sportista datus (sirds frekvenci, darba jaudu, pedāļu apgriezienus minūtē, ātrumu) dažādos slodzes parametros. Iespēja arī regulēt sportista uzsēdi uz velosipēda. Labs treniņu procesa palīgs.
