Kaut arī vakar no rīta līdz jaunā premjera nosaukšanai vēl bija jāgaida krietns brīdis, potenciālās valdības koalīciju veidojošo partiju galotnes locījās drudzī.
Kaut arī vakar no rīta līdz jaunā premjera nosaukšanai vēl bija jāgaida krietns brīdis, potenciālās valdības koalīciju veidojošo partiju galotnes locījās drudzī. Pirmā no četrinieka ar oficiālu paziņojumu par savām pretenzijām veidojamajā valdībā nāca klajā
Jaunā partija, par kuras atrašanos koalīcijā vēl īstas skaidrības nebija.
Jaunā partija (JP) par prioritāriem amatiem nākamajā valdībā nosaukusi satiksmes, ekonomikas un iekšlietu ministru posteņus un pretendēšot uz vienu no šiem amatiem. Satiksmes un ekonomikas ministru amatiem partijas valde virzīšot Aināru Šleseru, iekšlietu ministra – Romānu Mežecki un Edgaru Maišeli.
Nākamie «prioritārie amati» esot vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra, finansu ministra, tieslietu ministra un labklājības ministra posteņi. Mežeckis varētu tikt virzīts arī uz vides un reģionālās attīstības ministra amatu. Tieslietu ministra postenī partija grib redzēt Ingrīdu Labucku, kura jau reiz bijusi šai amatā, bet labklājības ministra amatam tiek ieteikts Jānis Zaržeckis un Āris Auders. Savukārt finansu ministra amatam par piemērotu tiek uzskatīts Rīgas domnieks Māris Graubiņš.
Plašs spektrs, lai neteiktu vairāk. Vēl daži (nenosauktie) ministru amati, un katram Jaunās partijas deputātam Saeimā un Rīgas Domē būtu ministra portfelis. Tiesa, šādu «amatu sadalījumu» redz JP valdes priekšsēdētājs Šlesers. JP «būšot atvērta diskusijām» par amatu sadalījumu, taču uzskata, ka viens no pirmajiem trim amatiem tai jāsaņem. Bet, tā kā partijas valdei ar partijas frakciju Saeimā «mēdz» būt visai lielas domstarpības, gan pretenzijas uz amatiem, gan konkrētas personālijas varētu mainīties. Turklāt Jaunajai partijai jaunās valdības veidošanā būs visai pakārtota loma – ko lielie atmetīs, ar to arī mazajiem būs jāsamierinās.
JP atgriešanos varas pozīcijā galvenokārt sekmējuši divi apstākļi. Pirmkārt, atjaunotā «sadarbība» ar «Latvijas ceļu» («LC»). Tā no «LC» līderu puses tiek saistīta ar turpmāko sadarbību pašvaldību vēlēšanās, taču pēc būtības ir tā pati taktika, kas šīs Saeimas darbības sākumposmā, – ierobežot un samazināt Tautas partijas ietekmi Saeimā un ārpus tās. Garām ejot, gan jāpiezīmē, ka «LC» un JP sadarbība pašvaldību vēlēšanās, kas varētu izpausties kopēja vēlēšanu saraksta veidošanā, Jelgavā abām partijām varētu nest visbēdīgākos augļus. Šo partiju pārstāvju līdzšinējā darbošanās Jelgavas Domē, domājams, liegs šādam sarakstam iegūt vairāk balsu nekā «LC» iepriekšējās vēlēšanās, tas ir, vienu deputāta mandātu.
Savukārt Tautas partijai Paula – Šlesera brālības iesaistīšana valdības koalīcijā galvenokārt bija nepieciešama, lai ierādītu «tēvzemiešiem» viņu «īsto» vietu. Koalīcijas paplašināšana neapšaubāmi arī palielinās manipulācijas iespējas Tautas partijai (TP) un «LC», kurām kopā ir 46 vietas Saeimā. «Strīdīgu» jautājumu risināšanā vienā gadījumā var «piesaistīt» centra «jēpīšus», citā reizē – nacionālos «tēvzemiešus».
Taču politika, kā zināms, pirmkārt ir bizness, bet, kad jātaisa nauda, elite neskatās ne pa labi, ne pa kreisi. Politiķis iekrāsojas noteiktā tonī tikai ārpus biznesa – brīvajā laikā un runājot ar «biznesa līdzekļiem», proti, pilsoņiem. Iespējami lielāka atbalsta nodrošināšanai Saeimā (līdz ar to zināmā mērā arī sabiedrībā) privatizācijas beigu posmā 70% deputātu balsu arī ir viens no motīviem koalīcijas paplašināšanai. Motivācijas, protams, ir citas.
Vakar sākās sarunas starp «LC» un TP par ietekmju sadali topošajā Ministru kabinetā. Tautas partija, domājams, pretendēs uz ekonomikas, satiksmes (vai ārlietu) un finansu ministra posteņiem. «LC» savukārt ir izteicis vēlmi bez pašreizējiem saņemt aizsardzības ministra portfeli. Tirgošanās nebūs viegla, jo abas partijas pretendē uz satiksmes un ārlietu ministra posteņiem.
Kad ministri nonāk līdz kabinetam, katram no viņiem ir viena balss, taču, valdību veidojot, katram portfelim ir savs svars. Iepriekšējā kabineta sastādīšanā princips bija vienkāršs līdz nelabumam: sākotnēji tika panākta vienošanās par portfeļu skaitu, ministru amati sakārtoti savdabīgā reitingu tabulā, un pēc tam trīs partijas ierausa pa vienam portfelim, līdz saraksts bija izsmelts. Tā kā TP tika Ministru prezidenta portfelis, nākamo savāca «tēvzemieši», tad «ceļinieki», atkal «šķēlisti» utt.
«Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK («TB»/LNNK) par prioritāti uzskata saglabāt nākamajā valdībā ekonomikas ministra un vides aizsardzības un reģionālās attīstības (VARAM) ministra posteņus. Tāpat «tēvzemieši» negrasās atdot aizsardzības ministra krēslu, uzskatot Ģirtu Kristovski par savu populārāko ministru. «TB»/LNNK neatteiktos arī no Labklājības ministrijas, kur ir «savas iestrādes».
Kā vienmēr, mazāk «ejoši» ir kultūras un izglītības ministru posteņi. Neoficiāli Kultūras ministriju piedāvāts apsaimniekot Jaunās partijas līderim Raimondam Paulam. Laikam jau taču tāpēc, ka iepriekšējās «ministrēšanas» reizē Pauls spēja salaist grīstē daudzas labas lietas, par ko kultūras ļaudis viņu piemin vēl šobaltdien un pieminēs vēl pēc
50 gadiem.
Tautas partija vairs nepretendēšot uz izglītības un zinātnes ministra posteni. Savukārt Māris Vītols, kura iecerēto reformu vairākums sašķīda burbuļos, izteicies, ka jūtas «apmierināts» ar paveikto. Laikam jau «paveikts» ir tik daudz, ka neviens no TP politiķiem šajā ministrijā vairs nespēs «realizēties».
TP frakcijas priekšsēdis Saeimā Gundars Bērziņš stingri izteicies par iepriekšējā premjera Andra Šķēles deleģēšanu jaunajā valdībā. Taču viegli tur tikt 29 miljonus dolāru vērtā vekseļa īpašniekam nebūs. Gan atsevišķi politiķi, gan partiju līderi un Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga izteikusi vēlmi nepieļaut valdības darbības tiešu atkarību no ekonomisko grupējumu interesēm. Bet Šķēle Latvijas apstākļos viens pats ir vesels ekonomiskais «grupējums». Turklāt ar tumšu kapitāla uzkrāšanas vēsturi. Pārlieku tumšu.
Prezidentes vēlme nav gluži naiva, taču neadekvāta Latvijas «apstākļiem» gan. Bijušā premjera ietekmes sfēras tālu izstiepušās ne tikai izpildvaras visdažādākajos koridoros un tiesībsargājošās institūcijās, bet arī «kaimiņu» partijās.
Domājams, visai nesekmīgi būs arī prezidentes centieni paplašināt potenciālo premjeru loku. Lai locītu četru partiju un to Saeimas frakciju prātus, prezidentei ir pārāk maza ietekme varas elitē. Visticamāk, par jauno premjeru tiks nosaukts Rīgas mērs Andris Bērziņš.
Klusā nedēļa Latvijā nebūs mierīga. Apcerīgumu aizstās krēslu sadale.
