Vēl nebija nožuvusi tinte uz parakstiem, kas apliecināja valdības stingro apņemšanos Latviju jau tuvākajā nākotnē pārdalīt deviņos apriņķos.
Vēl nebija nožuvusi tinte uz parakstiem, kas apliecināja valdības stingro apņemšanos Latviju jau tuvākajā nākotnē pārdalīt deviņos apriņķos līdzšinējo 26 vietā, kad jauna koncepcija par četriem reģioniem un Rīgu pārņēma valdības vīru un līdz ar to arī sabiedrības prātus. Tie paši vīri, aizmirsuši pašu minētos argumentus par labu apstiprinātajam variantam, ar skubu minēja jau citus, piebilstot, ka pēdējā koncepcijā ietverts arī pašvaldību viedoklis. «Stingru nostāju» par labu četriem reģioniem apliecinājis arī Jānis Bunkšs.
Skaidrības labad gan jāpiebilst, ka ne sabiedrības viedoklis, ne arī pašvaldību viedokļi par gadiem muļļāto administratīvi teritoriālo reformu Latvijā nav apkopoti. Jāšaubās, vai kādreiz tas arī tiks izdarīts. Skaidrs ir arī tas, ka vienota viedokļa par to, kādam jābūt Latvijas administratīvajam dalījumam nākamajā gadsimtenī, nav un nebūs tiklab kā politiķu vidū, tā arī starp pašiem reformējamajiem.
Ja reforma tiek īstenota reformas pēc, nekas nav vienkāršāk, kā paņemt zīmuli un Latvijas kartē pēc savas gaumes ievilkt vairāk vai mazāk laukumiņu, pēc tam tos izkrāsot katru savā krāsā, un koncepcija gatava. Realizēt «savu», tāpat kā jebkuru citu, koncepciju jau ir grūtāk. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nevienam«savas» koncepcijas autoram nav izstrādāts tās ekonomiskais pamatojums. Pagaidām ir tikai daudz kaķu, bet to krāsu, svaru un arī dzīvotspēju slēpj papīra maisi.
Koncepcijai 4 + 1 atšķirībā no iepriekšējām ir vismaz savs stingrs pamats. Neielūkojoties pat pārāk senā vēsturē, pirms sešdesmit gadiem Latviju atrodam iedalītu četros administratīvajos apgabalos – Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē un Latgalē. Tiesa, apgabaliem tad bija visai nosacīta loma valsts pārvaldē (atšķirībā no «svaigākās» koncepcijas, kas paredz visai nozīmīgu valsts funkciju deleģēšanu un pašvaldību funkciju koncentrēšanu četros apriņķos).
Arī 1939. gadā apgabali (tāpat kā iespējamie četri reģioni) pēc daudziem rādītājiem bija atšķirīgi. Iedzīvotāju skaita ziņā līdera pozīcijas ieņēma Vidzeme (801 547), tai sekoja Latgale (588 871), Zemgale (306 635) un Kurzeme (297 453). Līdzīgas proporcijas saglabājās apgabalu platības ziņā: 23 281 kvadrātkilometru teritorija bija Vidzemei, 15 679 – Latgalei, 13 621 – Zemgalei un 13 210 – Kurzemei. No 517 Latvijas pagastiem 1939. gadā 222 bija piederīgi Vidzemei, 124 – Zemgalei, 100 – Kurzemei un 71 – Latgalei.
Kā redzams, iedzīvotāju skaits pagastos vidēji bija stipri vien atšķirīgs: Vidzemē – 3610, Kurzemē – 2974, Zemgalē – 2472 un Latgalē – 8293. Tas pats sakāms par pagastu lielumu teritorijas ziņā. Par politiķi, kura galvā dzima ideja sadalīt pagastus, par pamatu ņemot kaut kādu abstraktu skaitli (4 vai 5 tūkstoši iedzīvotāju katrā pagastā), ignorējot vēsturiski veidojošos infrastruktūru un citus apstākļus, var vienīgi teikt, ka tā dzīves telpa atrodas tālu no šodienas reālijām.
Bet kā ar četriem «plānotajiem» reģioniem? Iespēja atbrīvoties no 26 rajonu pašvaldību ierēdņu armijām, tos aizstājot ar četrām, bez šaubām ne tikai ietaupītu līdzekļus un ļautu koncentrēt finansu resursus. Reģionālā plānošana atbilstu arī valsts administratīvajam iedalījumam, palielinātos reģionālo pašvaldību kredītiespējas, vairākkārt samazinātos deputātu korpuss un valsts iestāžu skaits.
Tomēr tā ir tikai teorija, precīzāk, tās gaismas puse. Teorijas ēnas pusē apslēpti skaitļi, kuri raksturotu reformas īstenošanai nepieciešamos līdzekļus. Bet to valstij tuvāko gadu laikā nebūs. Tikai nākamā gada beigās tiks pabeigta rajonu teritoriālā izpēte, kas varētu iezīmēt daudzmaz reālas robežas. Bet jau šā gada nogalē Pašvaldību lietu pārvaldei Ministru kabinetā jāiesniedz priekšlikumi par reformas pabeigšanu līdz 2001. gada martam. Turklāt šie priekšlikumi ar skubu tiek gatavoti atbilstoši vecajai deviņu reģionu koncepcijai…
Četriem reģioniem centrus atrast būs vieglāk, taču ne jau viegli. Kurzemē «centrs» ir Kuldīga, taču šo godu tai neatdos ne Ventspils, ne Liepāja. Vidzemes «centrs» ir Cēsis, bet ir rinda argumentu, kas to varētu novirzīt uz ziemeļiem – līdz Valmierai. Latgalē «centrs» ir Rēzekne, taču cīņā ar «smagsvaru» daugavpilieti rēzeknietis var palikt zaudētājos. Zemgales centrs neapšaubāmi ir Jelgava, bet baušķenieki varētu būt citādās domās. Līdz ko politiķi iepūta dvašu četrreģionu koncepcijā, nemieri sākās Jēkabpilī: vai tā atkal tiks pārdalīta divās pilsētās, ko šķir viens tilts? Krustpilieši grib būt Latgalē, jēkabpilieši – Zemgalē, taču jau pagājuši tie laiki, kad Jelgavu un Jēkabpili savienoja vismaz tieši transporta sakari… Un ko domā Engures vai, teiksim, Ilūkstes iedzīvotāji par Jelgavu kā reģiona centru? Pagaidām labāk nejautāt.
