«Mēs esam aicināti aizstāvēt tos, kas palikuši bez vecākiem, rūpēties par bērniem, kuriem nav ģimenes, pievērsties bāreņiem viņu nelaimēs,» vēstīja Latvijas Kristīgā alianse bāreņiem, aicinot šogad Latvijā pirmo reizi novembra pirmo svētdienu atvēlēt domām, lūgšanām un darbiem īpaši bērnunamos izmitināto labā. Vēl vairāk – sadoties rokās un piepūst vaigus, lai pēc sešiem gadiem pēc iespējas visi «institucionalizētie» (ap 2000) neatkarīgi no dzimuma, vecuma, rakstura un veselības stāvokļa atrastu sev siltas mājas, mīļu mammu un uzticamu, iedrošinošu tēti.
Ja kaut reizi būts bērnu sociālās aprūpes iestādēs, redzētas fotogrāfijas vai kādi dokumentāli kadri, protams, nav iespējams palikt vienaldzīgam, skatot vaigā, acīs un kustībās, ko nodara paša tuvākā cilvēka un viņa mīlestības trūkums, pāridarījums un nodevība. Un, ja vēl brīva vieta pie galda vai automašīnā, kāpēc neuzņemties šo cēlo misiju (par ko iestājas arī Labklājības ministrija), kļūstot kaut vai par viesu ģimeni, ja ne aizbildni, adoptētāju vai audžuvecāku.
Tomēr, kā jau dziesmiņā par «dzīvē viss ir citādāk», šķiet, šo mērķi nebūs tik viegli sasniegt, kā gribētu lozungos un uzsaukumos. Ne jau tāpēc, ka cilvēkos vairs nepukstētu uz labestību un žēlsirdību vērsta sirds. Pietrūkst skaidra un saprotama ceļa ar labi redzamām norādēm – palīdzēsim! Piemēram, patlaban, lai kļūtu par adoptētāju, jāizlīkumo 16 laikietilpīgi un brīžam cilvēciski neērti etapi, kad kāds no malas nāk tavā guļamistabā, vēro attiecības, pēta maciņa saturu, sūta pie psihologa un ģimenes ārsta, liekot nemitīgi pierādīt, ka neesi nenormālais, bet cienīgais uzņemt savā ģimenē bērnu (ar šādu «caurskati» jāsastopas tāpat pārējām pretendentu kategorijām). Taču tas viss ir paciešams, ja vien nepietrūkst laika. Ja abi potenciālie atbalsta vecāki strādā, kur to lai ņem tik nepieciešamās ciešās piesaistes un uzticības izveidošanai?! Tāpēc – kā būtu kaut ar ko līdzīgu bērna kopšanas atvaļinājumam, lai cik bārenim gadu?! Iesākumam! ◆
