Studiju laika brīvā laika aizraušanās uz mūžu viesa mīlestību pret teātri.
1957. gada rudenī mēs jau bijām stabili iejutušies studēšanas ikdienā. Nesakārtoto attiecību dēļ ar Jelgavas jaunatni uz deju vakariem baidījāmies iet, vienīgais restorāns «Lielupe» nebija mums pa kabatai, bet vakari – sevišķi sestdienu un svētdienu – brīvi. Kā tos sakarīgi aizpildīt? Kādā rudens nedēļā uz afišu stabiem parādījās plakāti – kultūras namā Jelgavas pašdarbības kolektīva teātra izrāde. Jānis Jaunsudrabiņš «Jo pliks, jo traks». Šāds uzaicinājums mūs ieinteresēja, un mēs, topošie mežsaimnieki, nelielā bariņā devāmies uz kultūras namu. Tas toreiz atradās aiz «Academia Petrina» – celtnē, kur tagad mīt ar sportu saistītas struktūras. Apmetāmies šaurā balkoniņā, tur bija lētākas biļetes, un baudījām Jaunsudrabiņu. Tikai vēlāk uzzinājām, ka par šo izrādi kolektīvs nopelnīja Tautas teātra nosaukumu.Vai mēs, jelgavnieki, sliktāki?Izrāde mums ne tikai patika, bet arī rosināja pašiem darboties. Katrs no mūsu entuziastu pulciņa taču vidusskolā bija norunājis kādu dzejolīti vai «spēlējis teātri». Pēc kolhoza rudens talkas laukos bijām noorganizējuši «ballīti», kur atkal uzvedām skečus, spēlēja akordeonists un «bungas» uz bļodām un dažāda lieluma čemodāniem dauzīja mūsu kursabiedrs.Ilgi nedomājām, saaģitējām zemes ierīkotāju meitenes un devāmies uz LLA Komjaunatnes komiteju. «Gribam spēlēt teātri, dodiet, lūdzu, režisoru!» Vadošajiem komjauniešiem atgādinājām, ka Rīgā dramatiskais kolektīvs, ko ilgstoši vadījis režisors Kārlis Pamše, darbojas kopš 1946. gada. Vai tad mēs, jelgavnieki, sliktāki? Komjaunatnes komitejā atsaucību neguvām, tādēļ devāmies uz mazāk ietekmīgu, taču skaitliski plašāku organizāciju – arodbiedrību –, un tā mums drīz vien «piespēlēja» augumā maziņu režisoru – Gunti Krūmiņu. Šis kungs sākotnēji lika spēlēt etīdes. Kas tās tādas, mums nebija ne mazākās nojausmas, taču viss beidzās ar to, ka sākām iestudēt Valentīna Katajeva lugu «Atpūtas diena» – komēdiju, kurā atpūtas namā paviršības dēļ tiek samainīti slimnieki un līdz ar to sākas visādi smieklīgi pārpratumi.Par biļetēm tik, lai iznāktu vakariņāmMums bija tikai režisors, nebija ne dekoratora, ne apgaismotāja, ne skatuves runas meistara, vārdu sakot – īsta pašdarbība. Viena brigāde gatavoja dekorācijas – smagas un masīvas, kādas ieraugot, mūsdienu dekoratori saķertu galvu. Cits students ar kabatas nazīti linoleja loksnē grieza afišas veidolu, paši meklējām skatuves ietērpus utt., līdz 1958. gada pavasarī pirmoreiz vērās mūsu izrādes skatuves priekškars.LLA vadības un pārējās publikas vērtējums bija pozitīvs, un tas mūs stimulēja vasarā doties izbraukumos pa Jelgavai tuvākiem vai tālākiem kultūras namiem, kur vien kādam mūsu pulciņa biedram bija pazīšanās ar šo kultūras namu vadību. Par biļetēm laikam kaut ko ieņēmām, vismaz tik daudz, lai norēķinātos par transportu un direktors varētu kolektīvam izmaksāt vakariņas. Par šīm «vakariņām ar alu» bija padzirdējusi arī arodbiedrība, tādēļ nākamajā sezonā mums piespēlēja uzraudzītājus – asistenti Ligitu Liepiņu, svešvalodnieku Laimoni Eiklonu un laborantu Voldemāru Kozuliņu. Ligita Liepiņa bija partijas pirmorganizācijas sekretāre un alum pārliecinoši grieza muguru, taču abi pārējie «uzraudzītāji» neatteicās iedzert kopā ar studentiem pat kādu stiprāka dzēriena glāzi.Krustiņa lomā – Harijs LiepiņšTas bija Vasilija Škvarkina «Vienkāršas meitenes» iestudēšanas un viesizrāžu laikā, bet pēc tam mums nezināmu iemeslu dēļ Gunti Krūmiņu nomainīja Dailes teātra aktieris Jānis Zviedris. Mēs iestudējām Rūdolfa Blaumaņa «Pazudušo dēlu», un kādā no izrādēm Krustiņa lomā viņš uzaicināja sava teātra kolēģi Hariju Liepiņu. Šo notikumu mēs darījām zināmu ar īpašām afišām, publikas netrūka, netrūka arī izteiktās atzinības, un mūsu sekstītes brangi sārtojās.Režisoru Jāni Zviedri laika gaitā nomainīja Vilis Ķimelis, viņa vadībā iestudējām Gunāra Priedes «Normunda meiteni». Dažus gadus režisore bija arī Lūcija Ņefedova, un 1968. gadā studentu dramatiskais kolektīvs (mūsu sāktais!) pārtapa par drāmas studiju, ko ilgstoši vadīja režisore Ruta Kaļass.Studentu pulciņa teātra izrādes acīmredzot bija vērojuši arī Jelgavas Tautas teātra režisori un aktieri, tādēļ uz Tautas teātri tika aizvilināta Ligita Liepiņa. Guntis un Ligita nezināmu iemeslu dēļ 1962. gadā arī mani iesaistīja Tautas teātra kolektīvā. Tolaik to vadīja režisore Irina Liepa – Veras Baļunas skolniece un viņas ideju sekotāja.Darba process kultūras namā maz atšķīrās no LLA kolektīva gadu garumā piedzīvotā, tikai kolēģi bija gados vecāki un studentiskām draiskulībām vis nenodevās. Toreiz mēs iestudējām lugu «Bēgšana no nakts», kurā darbojās gan vācieši, gan krievu virsnieki, gan viegla rakstura sievietes un citas mazāk svarīgas personas. Piedalījos virknē izbraukumu, pat vairs nebūdams Jelgavas iedzīvotājs, jo mani uz Latvijas nomali bija aizvedis pasniedzēja darbs meža tehnikumā.Teātra mīlestība palikaAtgriežoties Jelgavā septiņdesmito gadu nogalē, uz kultūras namu vairs neaizgāju – tur bija nomainījusies man pazīstamo aktieru paaudze un režisora krēslā stabilu vietu ieņēmusi Lūcija Ņefedova. Taču teātra mīlestība manī nav izzudusi – apmeklēju katru Tautas teātra pirmizrādi un savā laucinieciskajā dabā bērnišķīgi priecājos par Arvīda Matisona jaukajiem iestudējumiem. Bet, strādājot Meža fakultātē, jebkurā piemērotā gadījumā esmu centies iesaistīt kolēģus, kā arī studentus dažādu skeču vai citādu blēņu izspēlēšanā.Šīs atmiņas beidzot, atcerējos kaut kad dzirdētu domu – tam, kurš pamīdījis teātra skatuves grīdu un ieelpojis putekļu smaku, tas viss laikam ir paliekošs uz mūžu. Man šai patiesībai ir jāpiekrīt.
