Skolotājs kā mācību procesa virzītājs, jādod iespēja bērniem jautāt, pētīt, meklēt atbildes, sadarboties un mācīties ar prieku – par to tika spriests projekta “Skola 2030” konferencē pirmskolai “Darbojos, izzinu – mācos ar prieku!”. Vispārējās pārmaiņas mācību saturā un pieejā Latvijā tiks sāktas tieši šajā izglītības posmā jau 1. septembrī.
Galvenie akcenti pirmskolā
“Satura ietvars, mācību jomas, caurviju prasmes, tikumi – visu nevar apgūt pirmskolā, bet mēs varam sākt darīt,” uzsver Valsts izglītības satura centra vadītājs Guntars Catlaks, izceļot, viņaprāt, galvenos akcentus jaunajā mācību pieejā bērnudārza posmā.
1. Skolotājs domā par bērnu, kurš ir pētnieks, darītājs. Skolotājs ir bērna mācību plānotājs, novērotājs, līdzdalībnieks, virzītājs.
2. Skolotājs plāno darbu vismaz viena mēneša garumā un organizē integrētu mācību procesu vienas dienas garumā, nevis atsevišķas nodarbības. Daļa no mācībām notiek svaigā gaisā.
3. Vērtēšana arī bērnudārzā ir svarīga, būtiski ir iegūt atgriezenisko saiti – kas izdevās, kādas ir grūtības, kādi talanti piemīt bērnam, bet nevis, lai novērtētu, izmērītu, kurš ir labāks.
4. Ir domāts par atbalstu pedagogiem mācību satura un pieejas ieviešanā – šopavasar būs pieejami detalizētu mācību programmu paraugi 1,5–3 gadus veciem bērniem, 4 un 5–6 gadus veciem bērniem; mācību līdzekļu paraugi audzēkņiem (katrā tematā) un metodiskie materiāli un e-moduļi skolotājiem.
5. Pedagogu profesionālā pilnveide – mācības pilotskolu pedagogiem, “Skolas 2030” mācības pirmsskolas pedagogiem kopā ar skolu pedagogiem, mācības pirmsskolas vadības komandām, pirmsskolas pedagogiem, kuri māca 5–6 gadus vecus bērnus. E-moduļi būs pieejami visiem skolotājiem “Skolas 2030” mājaslapā. Būs arī mācīšanās konsultanti reģionos.
Vispirms sajūtas, tad pieraksti
Latvijas Universitātes Starpnozaru inovāciju izglītības centra direktore vadošā pētniece pedagoģijas zinātņu doktore Dace Namsone savā prezentācijā “Dziļa izpratne caur tiešu pieredzi” uzsver, ka pirmoreiz konferencē tiek runāts, kā ar dabaszinātnēm strādāt pirmskolā. Mācot dabaszinātnes, pēctecība, sistēma ir svarīga, jo izprast dabu jāsāk jau bērnudārzā.
D.Namsone minēja piemēru, kad, uzdodot jautājumu: “Kā tu domā, kāda ir Zemes forma?”, pirmklasniekiem lūgts uzzīmēt cilvēkus, kuri stāv uz Zemes, jautājot arī, kāpēc viņi nekrīt nost, kā krīt akmens u.c. Tikai pieci procenti bērnu atbildēja pareizi, bet pārējās atbildes bija aplamas vai maldīgas.
Kā esošās zināšanas jeb maldus pārvērst zinātniskos priekšstatos jau no mazotnes un tad ietērpt tos vārdos, jēdzienos? To var, veicot eksperimentus un darot to ar prieku, skaidroja D.Namsone. Bet vai bērni saprot jēgu?
Piemērs. Marija, četri gadi, staigā pa istabu un skaita trešo Ņūtona likumu. Vai saprot jēgu? Nē, viņa atceras, mehāniski iegaumē. Kārlis, pieci gadi, stāsta mammai, ka šodien bērnudārzā mācījies izteiksmi 5 – 0 = … Viņš jautā: “Mammu, kā tas ir – no pieci atņemt neko?”
“Tas rodas tāpēc, ka skolotāji liek vispirms bērniem rakstīt simbolus, tādējādi uzbūvējot maldīgus priekšstatus un veicinot mehānisku atcerēšanos bez dziļākas izpratnes, jēgas,” konstatē D.Namsone.
Viņa iesaka pedagogiem, mācot bērniem dabaszinātnes, atcerēties trīs fāzes: uzskatāmi, konkrēti demonstrēt lietas, procesus, tad sākt veidot sakarības (parasti tas notiek pirmajās klasēs) un tikai tad pierakstīt simbolus, formulas.
Tādi jēdzieni kā “ātrāk”, “lēnāk”, “attālums”, “laiks” u.c. bērniem ir jāapgūst caur sajūtām, pēc tam veidojot vārdiskas sakarības un tikai tad ar simboliem tās pierakstot. D.Namsone iestājas par bērnam vistuvāko – taustāmo, konkrēto – pasaules mācīšanu un mācīšanu ar nozīmi.
Eksperimenti arī bērnudārzā
D.Namsone demonstrēja – lai veiktu eksperimentus, bērnudārzos nav nepieciešams ierīkot laboratorijas vai gādāt īpašu aprīkojumu. Piemēram, eksperimentam “vieglāks – smagāks” var izmantot drēbju pakaramajā iekārtus priekšmetus – podiņus, trauciņus, spraudītes, kā arī kā svarus izmantot dēlīšus, sēklas u.c. Šajā vecumā bērni vislabāk pasauli uztver ar tausti, tāpēc vajag ļaut viņiem aptaustīt lietas, priekšmetus, jo tādējādi viņi mēģina saprast jēgu.
Dabaszinātņu apguvei ir jāiet roku rokā ar matemātikas apguvi, uzskata D.Namsone. Piemēram, perimetru var izlikt no taustāmiem materiāliem, skaitļus var mācīt vispirms kā objektus un vārdus. Katrs bērns ir redzējis, kā tējā ieber cukuru. Kas notiek pēc tam? Kas notiek, ja ūdenī ieber nedaudz sāls un samaisa? Dot iespēju bērniem pašiem jaukt reālas vielas, vienlaikus jautājot, kas notiek, kā var ieraudzīt to, kas notiek u.c.
Pētījumu par to, kā mācīt dabaszinātnes skolā ir tūkstošiem, taču tajā pašā laikā deviņu gadu vecumā 10 procenti bērnu domā, ka, ieberot sāli ūdenī, tas izzūd, bet 90 procenti domā, ka sāls tur ir. Vai sāli var dabūt atpakaļ? 40 procenti bērnu domā, ka nevar. Kā priekšstatus par brīnumu pārveidot, mācot dabaszinātnes, kā iegūt pierādījumus? Kā tas notiek? Vai ir vēl sāls? Vai sāls ir citāds nekā sākumā? Kas tieši atšķiras? Kas notiks, ja vēl piebērs klāt sāli? Ja skolotājs neuzdos bērniem šādus jēgpilnus jautājumus, tad viņiem atliek vien noticēt. “Ar eksperimentiem mēs iegūstam pierādījumus, lai pārveidotu bērnu galvās esošās idejas,” uzsver D.Namsone.
Mācīt prognozēt. Piemēram, ja es cukuru iebēršu karstā ūdenī, vai tas šķīdis ātrāk? Pārbaudi prognozi! Plāno, eksperimentē, salīdzini – tas ir drošākais veids, kā bērniem mācīt zinātnisku domāšanas veidu, uzskata D.Namsone.
Nākamais rīks ir saruna. Pirms un pēc novērojuma, eksperimenta. Skolotājam ir jādzird, kā bērns domā, lai pārveidotu viņa priekšstatus. Novēro! Nevis pateikt: redzi bērzu un uzzīmē, bet rosināt domāt, ko es varētu uzzināt, saskatīt konkrētas pazīmes, kā atšķirt no citiem, aptaustīt, pasmaržot, ļaut lai egles skuja ieduras pirkstā, un zīmējums būs tuvāks reālajam. Zīmēt to, ko redzu, nevis domāju. Fiksēt to, ko redzu, ne interpretēju.
Inženierzinātnes var mācīt jau no 1. klases, liekot no klučiem torni, kas negāžas. Vai no detaļām salikt kopā modeli. Modelis nav precīza objekta kopija mazā mērogā, un nepareizs modelis var radīt maldīgu priekšstatu, arī tas jāmāca bērniem, uzsver D.Namsone.
“Sega silda”, “saule ziemā ir tālāk, bet vasarā tuvāk”, “cukurs tējā kūst” – bērniem, kuriem ir grūtāk mācīties, šādi maldīgi priekšstati paliek atmiņā uz visu mūžu, tāpēc skolotāji tiek aicināti rūpīgi izvēlēties vārdus un nodalīt darbu ar prasmēm, kas prasa iztēli no dabaszinātnēm, un dabaszinātnēs runāt, izmantojot dabaszinātņu vārdus.
Valoda ir bērna dzīve
Daugavpils Universitātes docente pedagoģijas doktore Sandra Zariņa prezentācijā “Labi klausītāji, aizrautīgi stāstītāji, ieinteresēti lasītāji un rakstītāji nāk no pirmsskolas” uzsver, ka valoda ir bērna dzīve un bērniem valodas lietošana notiek dabiski – no rīta viņi sasveicinās ar skolotāju, noskaidro, kam šodien svinēs vārdadienu, kas grupā jauns, ko šodien darīs utt., un valoda darbojas.
Bērnam īstais brīdis, kad viņš sāk lasīt, ir tad, kad viņš paņem rokā grāmatu. Tas var būt ļoti agrā vecumā un ne tikai grupiņā, bet arī ejot vannā, nevis tad, kad skolotāja to vēlas. Mutvārdu un rakstveida runa bērnam attīstās vienādi, un klausīšanās ir mutvārdu runas pamats.
Skolotāja mērķis ir attīstīt klausīšanās prasmes, pareizu skaņu izrunu, attīstīt gramatikas formu lietošanu, lai bērns saprot, kā tiek veidots stāsts, kā arī attīstīt saziņas prasmes, lai viņš varētu piedalīties sarunā, un iemācīt toleranci – pagaidīt savu kārtu.
Svarīgi, lai skolotāji izmantotu dažādus tekstus, ne tikai pasakas. Tāpat pedagogam jāiemāca bērnam iejusties daudzās sociālajās lomās – veikalā, bibliotēkā, kā runāt pa tālruni un uzdot daudzveidīgus jautājumus.
Jāņem vērā, ka bērni mācās lasīt atšķirīgi – cits sadala burtus zilbēs, cits lasa teikumos. Lasīšanai palīdz apkārtējā vidē izvietoti materiāli un skolotāja paraugs, bet vecākiem var ieteikt zibakciju ģimenē – lasa visi!
Dažādu tekstu klausīšanās rosina bērnus rakstīt pašiem. Tehnika – rakstīt ar drukātajiem vai rakstītajiem burtiem – nav svarīga, galvenais ir saturs un lai bērni dažādus materiālus (plakātus, spēles, ēdienkarti) veidotu paši.
Jāmāca dzīves prasmes
Skolotāja praktiķe no Lielbritānijas Patrīcija Herberta ir pārliecināta, ka tas, kā bērns izprot mācīšanos, top tieši bērnībā un audzinātāja loma ir nepārvērtējama. “Ne tikai mācīties un būt patstāvīgam mācību procesā, bērnā ir jāveido nosliece uz mācīšanos,” viņa sacīja, piebilstot, ka bērniem ir jāļauj rotaļāties un veidot savas rotaļas. Tāpat milzīga loma ir emocijām – kā mēs jūtamies mācoties, svarīgs ir prieka faktors un vai bērns jūtas piederīgs klasei, mācību plāniem, programmām.
Ja bērni paši ir saimnieki, viņi vairāk domā, dziļāk iejūtas procesā. Ja kāds viņus kontrolē, zūd motivācija, kas izpaužas sliktā uzvedībā. Tāpat ir svarīgi, vai tie esam mēs, kas izvēlas, ko darīt, vai bērni. Mācīties izvēlēties, plānot savas izvēles, veikt izvēli, izdarīt to, ko izvēlējies, un pārrunāt izvēles – tās ir svarīgas dzīves prasmes.
Bērni pilnībā spēj pateikt ierosinājumu veidā saviem skolotājiem, ko viņi vēlas un grib iemācīties. Bērnudārzu programmā obligāti būtu jābūt dzīves prasmju apguvei, piemēram, kā gatavot ēdienu, uzskata P. Herberta.
Anita Bērziņa, Jelgavas PII “Kamolītis” (projekta “Skola 2030” aprobācijas bērnudārzs) vadītāja
Konferencē Valmierā mūsu komanda citiem pirmsskolas skolotājiem vadīja darbnīcu par iestādes darba plānošanu. Tā ir vesela sistēma, kas ietver gan iestādes kopīgo darba plānošanu, gan skolotāja un bērnudārza grupas dzīves plānošanu. Mana vietniece izglītības jomā Māra Teika šādu darbnīcu šonedēļ vadīja arī Jelgavas PII vadītāju vietniekiem.
Aprobācija nenozīmē, ka mums tagad ir iedoti gatavi materiāli un mēs tos aprobējam. Trīsreiz gadā mūsu iestādes pilotkomanda – astoņi cilvēki – brauc mācīties uz Rīgu. Atgriezušies Jelgavā, ar tur apgūto dalāmies ar saviem darbiniekiem un citiem pilsētas bērnudārziem. Pie mums mācījušies gandrīz visi, izņemot trīs bērnudārzus. Taču mēs nemācām, ka tikai tā ir pareizi un turpmāk būs jādara tieši tā.
To, ko mācoties esam sapratuši, cenšamies ieviest savā ikdienas darbā, bet, ja kaut kas īsti nepatīk, pamainām. Ieviešam caurviju prasmes, balstāmies uz vērtībām, un mainās arī pati rotaļnodarbība – pedagoģiskais process vairs nav tikai rīta cēlienā, bet gan visas dienas garumā. Mācību gada beigās plānojam ar savu pieredzi dalīties seminārā, kas varētu notikt Zemgales reģiona kompetenču attīstības centrā.
