1999. gada martā Madonā ģitāristu sesijā divi grupas «Omi» dalībnieki Paulis Grīnhofs un Artis Orubs iepazinās ar jaunu ģitāristu Edgaru Rubeni.
1999. gada martā Madonā ģitāristu sesijā divi grupas «Omi» dalībnieki Paulis Grīnhofs un Artis Orubs iepazinās ar jaunu ģitāristu Edgaru Rubeni. Tā paša gada festivālā «Sinepes un medus» viņi jau startēja kopā kā blūzroka grupa «Driving South» un ieguva balvu par labāko ģitāristu. Interesanti, ka pirmais mēģinājums notika Valpurģu naktī (no 30. marta uz 1. aprīli), tam gan neesot nekādas simboliskas nozīmes. Pēc diviem gadiem viņi ieguva savu līdz šim lielāko uzvaru kādā konkursā, proti, pirmo vietu «Liepājas dzintarā 2001». (Pēc jaunās festivāla vērtēšanas sistēmas tas ir augstākais novērtējums, jo «Grand Prix» vairs netiek pasniegts.) Un nu – intervija ar grupas ģitāristu un dziedātāju EDGARU RUBENI.
Pastāsti, ko tev nozīmē blūzs.
Vispirms negribu teikt, ka esmu baigais blūzmenis. Redzu to kā mūzikas stilu, ar kuru sāku skatīties mūzikā. Un, lai ko es darītu tālāk, lai kur ietu, blūzs noteikti paliks manī. Muzikālā ziņā blūzs, manuprāt, ir lielākā brīvība.
Ar ko, tavuprāt, skaidrojama blūza atgriešanās pasaules mūzikas elitē? Kaut vai «Keny Wayne Shepherd Band» piemērs, šķiet, tas iekaro arī jauniešu auditoriju.
Manuprāt, blūzs nekur nav bijis pazudis. Pasaules mūzikā tas vienmēr ir bijis un joprojām ir. Taču vienmēr otrajā plānā. Ik pa brīdim izvirzās komerciālais blūzs, atstājot aizmugurē īsto. Tieši tā notika ar Šepardu – bija talantīgs «džeks» un vēl tagad tāds ir, taču ir lietas, no kurām jāatsakās, lai sasniegtu to, ko viņš.
Par auditoriju – vismaz mūsu koncertos («Driving South» regulāri spēlē Rīgas klubā «Alkatraz») pārsvarā ir vidēja gadagājuma cilvēki. Protams, ir arī jaunieši, bet mazākumā. Katrā ziņā mums tas problēmas nerada, un varbūt pat tā ir labāk. Starp citu, nemaz nevaru iedomāties, kā raksturot mūsu «vidējo fanu».
Vai pēc uzvaras «Liepājas Dzintarā» kaut kas ir mainījies?
To mums visi jautā. Nē. Nevarētu teikt, ka kaut kas ir būtiski mainījies. Turpinām spēlēt tāpat kā līdz šim. Ierakstu kompānijas pie mums nenāk, un īpaši par to neskumstam. Ejot uz konkursu, jau nemaz arī neko negaidījām. Attieksme kā pret parastu koncertu. Faktiski vienīgais, kas ir mainījies, – visi tagad jautā «Kas ir mainījies?» (Smejas.)
Pieredzējušie ģitāristi parasti stāsta leģendas par savām ģitārām. Ko vari pateikt par savām?
Pirmo ģitāru man nopirka tētis, kad biju kādus septiņus vai astoņus gadus vecs. Tā bija krievu akustiskā ģitāra, nedaudz mazāka pēc izmēra. Vēl tētim bija kāda 70. gados iegādāta vācu ģitāra, kuru spēlējam. Tā vēl tagad skaitās laba. Pirmā elektriska ģitāra man parādījās pirms kādiem pieciem gadiem.
Faktiski man ir ļoti paveicies, ka vienmēr esmu varējis rēķināties ar vecāku atbalstu. Kad skatos uz citiem «džekiem», kā viņi vieni paši ņemas, cenšas, saprotu, cik ļoti man paveicies ar vecākiem.
Tīņu žurnālos parasti jautā par elkiem. Formulēsim to nedaudz citādi – ko tu uzskati par saviem skolotājiem?
Vispirms jau jāmin tie, pie kā tiešām mācījos («ņēmu» stundas). Pirmais bija Kārlis Siļķe, tad divus gadus braukāju uz Olaini pie Valda Indrišonoka. Vēl netieši, protams, par skolotājiem varētu saukt arī Stevie Ray Vaughan, B.B.King, Fredy King arī Džimiju Hendriksu un Ēriku Kleptonu. Taču gribas arī ko jaunu, nedzirdētu. Tādēļ klausos džezu, spēlēt to vēl nemāku, bet klausos labprāt. Meklēju kādas jaunas ģitārroka «blices».
Kā sokas darbs pie pirmā albuma?
Pagaidām nekā. Neesam īsti nobrieduši to izdot Latvijā. Ir ierakstīts materiāls, ko gribam parādīt kaut kur ārzemēs. Latvijā nav līguma ne ar vienu ierakstu kompāniju, un īpaši arī neraujamies. Protams, tas noderētu, taču vēl neesam droši par nākotni, jo jāturpina mācības un var gadīties, ka nebūs laika iesākto pabeigt.
«Driving South» tiek minēti arī saistībā ar kristiešu pasākumiem. Kāda nozīme ir reliģijai tavā dzīvē un mūzikā?
Esmu kristietis, un kristīgā doma ir manas dzīves pamatā. Mēs visi «blicē» esam kristieši. Protams, ne jau ideāli. Katram var paslīdēt kāja, esam jau tikai cilvēki. (Edgars kļūst nopietns.) Žēl, ka daži neapzinās cerību, ko sniedz Kristus. To cenšos savā mūzikā pateikt. Šaubos, vai kādam tas «aiziet», bet īpaši par to nesatraucos. Regulāri spēlējam Mateja baptistu draudzē Rīgā, bet ne kā «Driving South».
Ko esi ieplānojis darīt tālāk, kad vidusskola pabeigta?
Noteikti studēšu mūziku, tikai pagaidām nezinu kur. Ir doma stāties Klaipēdas Mūzikas akadēmijā. Varbūt kaut kur tepat Latvijā. Noteikti neesmu metis pie malas domu par turpmāku izglītību, tikai nezinu, kur tā doma mani aizvedīs. (Smejas.)
Kā vērtē to, ka «Driving South» tiek saukta par «grupu no Jelgavas», kaut arī esi vienīgais jelgavnieks tajā?
Tiesa, esmu vienīgais jelgavnieks. Nebiju gan manījis, ka tiekam tā saukti. Biežāk aiz nosaukuma tiek rakstīts vārds «Latvija». Man nav svarīgi – Rīga vai Jelgava. Un tāpat arī grupas biedriem, tā ka nekādus pārpratumus vai konfliktus tas nerada.
Vai esat spēlējuši Jelgavā? Kā vērtē vietējo publiku?
Jā, ir bijuši pāris koncerti manā skolā (Edgars ir beidzis Jelgavas 2. ģimnāziju), tad vēl «Mobilē», «Tonusā», laikam arī baptistu draudzē. Jelgavā vairāk spēlējam saviem draugiem. Pārējā publika nav tik atsaucīga. Es viņus par to nevainoju. Nevar jau daudz prasīt no cilvēka, kas visu nedēļu smagi strādā, lai piektdienas vakarā vienkārši «patusētu» kādā vietēja klubiņā.
Vai ar savu mūziku nemēģini cilvēkus mainīt vai izglītot?
Man ir prieks spēlēt, un vēl lielāks, ja redzu, ka cilvēki, klausīdamies mūs, ir priecīgi, atbrīvoti un jūtas labi. Ko vēl mūziķis var vēlēties? Mūsdienās retais vairs tic, ka rokmūzika mainīs pasauli. Vēl neesmu sasniedzis tādu līmeni, lai citi klausītos manos tekstos, meklējot atbildes uz kādiem sev būtiskiem jautājumiem. Varbūt, kad iznāks albums un varēs izlasīt dziesmu tekstus, kāds aizdomāsies.
