Lauksaimniecība ir dabai draugs vai drauds? Vai nelietojam pārāk daudz minerālmēslu un reiz nepienāks situācija, ka sakoptas vides vārdā būsim nobruģējuši zaļāko mežu? Uz šiem un citiem jautājumiem vakar Ozolniekos atbildes centās rast ES līdzfinansētā foruma par Latvijas lauku attīstības iespējām dalībnieki, iestājoties par veselīga līdzsvara nepieciešamību saimniekošanā.
Pārmērīgs minerālmēslu daudzums. Cilvēka bezdarbības dēļ sabojāta ainava – pussabrukušas fermas, latvāņi, aizaugušas lauksaimniecības zemes. Dabas liegumi, kas liek pamest teritorijas, tiek minēti kā galvenie lauku vides gandētāji. To sarunās un intervijās secinājis projekta «Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas» līdzautors Ivars Pavasars. Pētnieks arī novērojis, ka iedzīvotāji nelabprāt iesaistās apspriedēs, kur būtu jāizsaka savs viedoklis, jo valda neticība, ka tas tiks ņemts vērā, kā arī interese par vidi kopumā ir diezgan zema. To gan nevar sacīt par Ozolniekos notikušā foruma dalībniekiem – uzņēmējiem, skolēniem un pašvaldību darbiniekiem, kuri aktīvi diskutēja par saimniekošanas ietekmi uz vidi. Piemēram, zemnieks un Ozolnieku novada Domes deputāts Gundars Liepa pārliecināts, ka lauksaimnieki, savā darbībā izmantojot minerālmēslus, nav tie lielākie dabas bojātāji. Patlaban pieejamās tehnoloģijas, kā arī prasības liek šo procesu veikt pietiekami saudzīgi. Viņaprāt, lielāko ļaunumu nodara sadzīves ķīmija, ko plaši lieto mājsaimniecībās.Tomēr uzņēmējs neaizstāv viedokli, ka saimniekošana laukos ir vienmēr videi draudzīga. «Cilvēki laika gaitā pārorientējušies uz bruģi un asfaltu, un šķiet, ka arī daba jāpārvērš par bruģētu ceļu. Esam pārāk iejaukušies dabas procesos. Tā nav nekāda sakopšana. Vācieši gan vēl brīnās, kā vienā apdzīvotā teritorijā var būt trīs stārķa ligzdas,» spriež G.Liepa.Trūkst pienācīgas agrotehnikasTaču, kā norāda I.Pavasars – par spīti pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu nesaudzīgajai mineralizācijai, kas bija raksturīga ne tikai PSRS, bet arī rietumvalstīm, Latvijas daba spējusi atkopties un noturēties, un nu pretendējam uz «zaļākās» valsts statusu. Tas gan noticis vairāk lauksaimniecības un ražošanas sabrukuma dēļ. Tāpēc, lai uzlabotu ekonomisko situāciju, Latvija varētu paplašināt saimniekošanu, nenodarot būtisku kaitējumu videi.Zemnieki gan norāda, ka lauksaimniecībā izmantojamo zemju platību palielināšana nav lielākā problēma (aramzeme aizņem vien 12 procentu Latvijas teritorijas). Jāceļ ražīgums, kas nenozīmējot ķīmisko preparātu īpatsvara palielināšanu, bet pienācīgas agrotehnikas likšanu lietā. Diemžēl lauksaimniekiem bieži vien pietrūkstot līdzekļu tās iegādei. Pēta arī mazo saimniecību nozīmiValsts un sabiedrības mijiedarbība vides plānošanā nebija vienīgais jautājums, ko aplūkoja foruma dalībnieki. Viņi varēja ielūkoties arī Agneses Cimdiņas pētījumā «Saimniekošanas un uzņēmējdarbības prakse laukos». Autore tajā pievērsusi īpašu uzmanību tieši mazajām saimniecībām, kas ļauj nodrošināt darbu un iztiku ģimenēm.Jāpiebilst, ka «Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes» pētnieki no Latvijas Universitātes, kā arī Daugavpils Universitātes projektā strādājuši trīs gadus, lai no dažādiem aspektiem aplūkotu dzīvi laukos un izstrādātu ieteikumus, kas arī tiek apspriesti diskusijās dažādos reģionos. Projekta līdzautori, piemēram, skatījušies, vai Latvijas lauku iedzīvotāji ir vairāk viensētnieki vai migranti, kādi laukos ir ētikas priekšstati, kā mainās dialekti un izloksnes un kā dzīve no brīvlaišanas līdz mūsdienām aplūkota latviešu literatūrā.
