Pirms dažiem gadiem agrā rītā, staigājot pa Prāgas vecpilsētu, mani izbrīnīja klikšķi un klakšķi, kas nāca no, šķiet, jau vecmodīgiem luksoforiem un atbalsojās šaurajās ielās. Tikai pēc tam, kad pirmais skaņas luksofors tika uzstādīts Jelgavā Filozofu un Tērvetes, Raiņa un Sarmas ielas krustojumā, beidzot sapratu, ka skaņas signāls domāts neredzīgiem cilvēkiem. Ja pašam ar redzi daudzmaz normāli, ir diezgan grūti iedomāties, kā jūtas aklais vai vājredzīgais. Šodien Jelgavā jau ir septiņi ar skaņu aprīkoti luksofori. Taču, kā atzīst Jelgavas Neredzīgo biedrības vadītājs Svetlana Sproģe, neviens nav uztaisīts tā, kā nākas. Viņasprāt, skaņas virziens nav saprotams, pie sarkanās gaismas signāla vispār nav. Turpretī Liepājā pie luksoforiem esot arī taktilās kartes, ko neredzīgais var aptaustīt, tādējādi iegūstot informāciju par šķērsojamo ielu. Atbildīgās amatpersonas aizbildinās, ka trūcis pieredzes. Bet vai tiešām tā varētu būt? Vismaz treknajos gados komandējumos taču braukts uz nebēdu un droši vien redzēti gan luksofori ar skaņu, gan taktilās kartes. Drīzāk jāatzīst, ka būs trūcis uztveres asuma. Pelēkā lietainā rudens dienā vājredzīgiem cilvēkiem pavisam pelēki izskatīsies arī stabi, no kuriem ne viens vien atrodas ietves vidū, citi pie ieejas namos. Pēdējā laikā rekonstruētajos krustojumos stabi aptīti ar dzeltenu atstarojošu materiālu. Agrāk rekonstruētajos – diemžēl ne. Veikalos tāda īsti atbilstoša materiāla nav. Piezvanīju ceļa zīmju izgatavotājiem SIA «Signum». Atbilde bija pozitīva. Cena? «Ja stabu aptīšanai vajag, tad varētu derēt arī atgriezumi,» atbildēja kāda kundze. Tas nozīmē, ka iespējas būtu, ja tikai netrūktu gribēšanas palīdzēt vājākajiem.
