Šogad aprit 20 gadu, kopš savu darbību sāka kustība «Solidaritāte», kuras mērķis bija cīņa par Polijas suverenitāti un poļu garīgā mantojuma saglabāšanu prosovjetiskās varas apstākļos. Šī kustība vēlāk izvērtās par spēku, kas izmainīja pasauli.
Šogad aprit 20 gadu, kopš savu darbību sāka kustība «Solidaritāte», kuras mērķis bija cīņa par Polijas suverenitāti un poļu garīgā mantojuma saglabāšanu prosovjetiskās varas apstākļos. Šī kustība vēlāk izvērtās par spēku, kas izmainīja pasauli.
1980. gada vasarā Polijas sabiedrībā auga neapmierinātība ar valsts saimniecisko politiku, kas galvenokārt izpaudās kā valdības nespēja novērst Kremļa diktātu uz Polijas tirgu.
Jūlija vidū, kad bez brīdinājuma tika paceltas pārtikas cenas, sākās protesti Ļubļinā un Silēzijā. Darbību pārtrauca vairāki nozīmīgi uzņēmumi. Valsts iekšpolitiskā situācija bija ārkārtīgi saspīlēta, pastāvēja pat karastāvokļa ieviešanas draudi. Valdība centās streikus neitralizēt, dažās saimniecības nozarēs strādājošajiem mazliet palielinot algas. Tomēr streikotāju prasības bija daudz radikālākas – Polijā bija nepieciešamas sociālas reformas.
Izšķirošā nozīme šajos notikumos bija Gdaņskas kuģubūvētāju streikam 14. augustā, kas piesaistīja plašāku opozīcijas atbalstu. Tika nodibināta Gdaņskas kuģubūvētavas arodbiedrība jeb Starpuzņēmumu streiku komiteja ar elektriķi Lehu Valensu priekšgalā. Jau augusta beigās tā apvienoja 700 šajā nozarē strādājošo. 18. augustā sākās streiks Ščecinā, kur tika nodibināta līdzīga komiteja.
26. augustā Čenstohovā Polijas kardināls Stefans Višinskis noturēja sprediķi, aicinot rast dialogu ar valdību. Nākamajā dienā Polijas episkopāta galvenā padome nāca klajā ar īpašu uzsaukumu, kurā tika pasvītrots, ka poļu tautai pienākas pilnīga suverenitāte, kā arī izteikts atbalsts streikojošiem kuģubūvētājiem un kalnračiem. Dokumentā atzīts, ka atbildību par saspīlēto situāciju jāuzņemas valdībai.
31. augustā Gdaņskā valdības un streikotāju pārstāvji panāca vienošanos, kurai pēckara Polijā nebija precedenta. Valdība apņēmās nodrošināt tiesības veidot organizācijas, kas būtu ideoloģiski neatkarīgas no valdošās Polijas Apvienotās strādnieku partijas, kā arī garantēt labākus dzīves, darba apstākļus un citas tiesības. Neatkarīgas arodbiedrības sāka veidoties visā valstī.
I Polijas streikojošo uzņēmumu delegātu kongresa 1980. gada 17. septembrī rezultāts bija neatkarīgo arodbiedrību savienības «Solidaritāte» nodibināšana. Tā izveidojās par placdarmu vēlāk atgūtajai brīvībai un sociālajām pārmaiņām ne tikai Polijā, bet arī visā Austrumeiropā. Par kustības līderi kļuva Lehs Valensa.
Pēc gada, no 5. līdz 10. septembrim, notika pirmais «Solidaritātes» kongress. Tajā piedalījās 1000 delegātu, kas pārstāvēja gandrīz 10 miljonu savienības biedru.
«Astoņdesmito gadu notikumi apstiprināja, ka grūtos brīžos poļi prot apvienoties,» atzinis pašreizējais Polijas kardināls Juzefs Glemps, velkot paralēles ar citu Polijas tautai nozīmīgu notikumu, kad 1920. gada vasarā poļu izcelsmes ģenerāļa Mihaila Tuhačevska vadībā valstī iebruka Sarkanās Armijas vienības, un šī intervence beidzās neveiksmīgi. Vienlaikus kardināls vērš uzmanību uz to, ka vienmēr pastāv iespēja rasties jauniem totalitāriem režīmiem, jo «ir tomēr cilvēki, kuri grib ieņemt Dieva vietu».
«Solidaritātes» 20. gadadienā īpašu telegrammu vēsturiski tik nozīmīgā kongresa delegātiem atsūtījis Romas pāvests Jānis Pāvils II. Tajā pasvītrots, ka šāda progresīva kustība dzima, pateicoties suverenitātes un sociālā taisnīguma centienu uzplūdiem sabiedrībā, kam pamatā bija vēlme tuvākā mīlestības vārdā radīt cilvēka cienīgus dzīves un darba apstākļus. Dokumentā atzīmēts, ka tas bija sākums vēsturiskajām pārmaiņām ne tikai Polijā. Pāvesta skatījumā šodien «Solidaritātei» «ir jauni aicinājumi», kas būtu īstenojami, pamatojoties uz tikpat neapstrīdamiem ētiskiem principiem kā pirms 20 gadiem. Romas katoļu līderis vēršas pie pašreizējā «Solidaritātes» vadītāja Mariana Kšakļevska ar lūgumu saglabāt šajā organizācijā vienotības garu, atsaucību pret pilsētu un lauku iedzīvotāju vajadzībām, īpaši pret maznodrošinātajiem, kurus visvairāk skar ekonomisko un sabiedrisko reformu smagums, lai «Solidaritāte» arī turpmāk būtu «sabiedriskās taisnības un brālīgās mīlestības sargs».
