Pēdējos gados esmu daudz braukājis pa Latviju un gana izbaudījis mūsu ceļu ērtības un neērtības. Ir atsevišķi posmi, kas piedzīvojuši atdzimšanu – gan mūspusē, gan tālākos novados. Tomēr kopējā situācija ir gaužām skarba, turklāt, kā saka paši ceļinieki, ceļu remonta deficīts iekrājies gadiem un nu jau mērāms daudzos simtos miljonos eiro. Turklāt vai ik gadu šis deficīts nevis samazinājās, bet, tieši pretēji, auga. Iespējams, pagrieziena punkts būs šis gads, kad gandrīz vai visas Latvijas ceļi un lielceļi pamazām un vienlaikus ļoti strauji pārvēršas būvobjektos. Brauc, uz kuru pusi gribi, visur remontē, būvē pa jaunam. Vienvārdsakot – rosās.
Tomēr kā jau īstenam latvietim arī šajā skaistajā procesā izodas saskatīt kaut ko kritizējamu. Viens piemērs ir Ozolnieku–Dalbes šoseja, kuru tieši pirms garajām Jāņu brīvdienām ceļinieki pēkšņi izlēma remontēt. Izbrīnu tik ļoti neizraisīja iepriekš nekur īsti neizziņotās «lamatas» autobraucējiem, ko radīja šķembu uzklāšana vairāku kilometru garajā šosejas posmā (tādējādi kustība gandrīz visā tā garumā tika vadīta pa vienu šosejas pusi), bet gan loģikas neatrašana darbiem vietā, kur man kā autobraucējam, kurš šo ceļa posmu mēro divas reizes dienā, līdz tam nebija radusies sajūta, ka ceļš prasītos pēc tik liela remonta (vismaz tam izlietotās naudas ziņā noteikti). Mana viedokļa loģiskumu savā ziņā apliecina arī portālā www.zz.lv rakstītie autobraucēju komentāri, kuros pausta neizpratne par šo remontu un tā nepieciešamību labā posmā, kamēr daudzviet pietiekami noslogoti ceļi jau sen brēc pēc remonta. Acīmredzot kādi tajos tālajos un lielajos gaiteņos zina krietni labāk, kur, kad un kādēļ jāiztērē nodokļu maksātāju nauda, pat īsti nemaz neiedziļinoties lietas būtībā – nu kaut vai atbraucot un apskatoties ieplānoto būvobjektu reālajā dzīvē. Un redzēsim, kā pēc dažiem gadiem atbildīgie ceļinieki atkal taisnosies ar naudas trūkumu, kad kāds mūspuses ceļš, kurš šodien palicis apdalīts, bruks acu priekšā tikai tādēļ, ka šogad līdzekļi tam netika iedalīti. ◆
