Lielāko dzelzceļa krustpunktu pašvaldību «draudzīgais spiediens» pret savu paaugstinātā apdraudējuma objektu pagaidām saņem tikpat «draudzīgu» pretsparu.
Lielāko dzelzceļa krustpunktu pašvaldību «draudzīgais spiediens» pret savu paaugstinātā apdraudējuma objektu pagaidām saņem tikpat «draudzīgu» pretsparu. «Latvijas dzelzceļam» ir savi argumenti rīcības aizstāvībai. Valstī, kuras ceturto daļu budžeta veido tranzīts, ir grūti ko iebilst pret biznesu, kas nes peļņu tās kasē. Taču valsts ienākumu sadalē šobrīd visai minimāli ievēro pašvaldību intereses. Tostarp arī iedzīvotāju drošības jomā.
Nav šaubu, ka dzelzceļš jebkurā valstī ir bijis, ir un arī paliks paaugstināta riska zona, lai cik pilnveidots tas arī būtu. Tā nav fatāla atziņa, un visā pasaulē mēģina prognozēt šā transporta veida bīstamo faktoru cēloņus un sekas. Jelgava ar savu dzelzceļa mezgla risku izvērtējumu bija pionieri valstī, un šo pieredzi dzelzceļnieki ir gatavi pārņemt, veicot analoģisku darbu visā sava tranzīta koridorā. Arī tas ir neliels solītis uz priekšu. Ir jau arī vēl jūtamāki uzlabojumi – investīciju piesaiste sliežu ceļu, signālierīču sakārtošanai un automātikas pilnveidošanai. Jāteic gan, ka nekādas garantijas nespēj dot pat pilnvērtīgākā tehnika.
Jelgavas stacija, kas vienlaikus ir gan pasažieru termināls, gan šķirotava, gan ritošā sastāva apskates vieta, vēl ilgi sagādās galvassāpes un uztraukumus pilsētas iedzīvotājiem. Tomēr viens jautājums būtu gan steidzami jāatrisina. Nedrīkst biezi apdzīvotā vietā iebraukt dzelzceļa sastāvs ar bīstamu kravu, iekams tā nav pārbaudīta. «Latvijas dzelzceļam» ir nodoms izveidot kontroles punktu kaut kur pie austrumu robežas vai pat Sebežā, taču pagaidām nav zināms, kad tas īstenosies.
Šis jautājums asi izskanēja pašvaldību tikšanās reizē Jēkabpilī, kur saieta saimnieku secinājums bija visai pesimistisks. Krustpils stacijas personāls ārkārtas situācijā nevar tikt galā bez palīdzības no Jelgavas.
Daži Jelgavas pārstāvji par to bija pārsteigti, jo likās, ka apdraudētākas vietas par mūsu pilsētu nav. Tālab domes sabiedriskās drošības un ārkārtas situāciju komiteja nolēma rīkot izbraukuma sēdi Jelgavas dzelzceļa mezglā. Iecirkņa priekšnieks Zjatko kungs īsumā raksturoja dzelzceļa mezgla saimnieciskā darba virzienus un tendences un iepazīstināja deputātus ar rīcības plāniem ārkārtas situācijās. Šie plāni, protams, nav pilnība, tomēr dzelzceļa rīcībā Jelgavā ir daudz kas, par ko pilsētas glābšanas dienesti var tikai sapņot: ķīmiskās aizsardzības tērpi, ugunsslāpētājvielas un specifiska tehnika, kas izvietota uz ugunsdzēsības un palīdzības vilcieniem. Uz pēdējā ir Baltijas valstīs vienīgais ceļamkrāns ar 250 tonnu lielu celtspēju. Tā ka dzelzceļniekiem ir, ar ko novērst negadījumu sekas, taču galvenais – tādus nepieļaut.
Saliekot kopā spēkus un līdzekļus, pilsētas izpilddirektors lūdza modelēt situāciju, kad stāvošā amonjaka ešelonā, kam blakus atrodas sastāvs ar benzīnu, ar pilnu jaudu iedrāžas pasažieru vilciens (pēdējie gan Jelgavas stacijai garām nejoņo). Klātesošie izteiksmīgi noplātīja rokas. Man atmiņā atausa kāda epizode no Foršmarkas atomelektrostacijā (Zviedrijā) redzētā. Kad mūsu gids bija sniedzis izsmeļošas atbildes par visām iespējamām sekām, jautājām, kas notiktu, ja reaktora korpusā tiešā tēmējumā ietriektos arābu terorista vadīta, ar sprāgstvielām pielādēta lidmašīna. Gids tikai noplātīja rokas. Tāpēc jau arī zviedri ir nolēmuši nākamajā gadsimtā savas atomspēkstacijas slēgt. Zviedrija ir bagāta valsts un var to atļauties. Mums līdz tādai turībai, lai vismaz ap Jelgavu būtu uzbūvēts apveddzelzceļš, ir ļoti tālu. Tāpēc vismaz ir jāpanāk, lai pilsētas robežās neiebrauktu bojāti vagoni ar bīstamām kravām un tās bez apstāšanās aizripotu tālāk.
