Vakar draugi un radi sveica Donatu un Konstanci, bet šodien vārdadienā bučas un sveicienus saņems Kora un Kintija. Suminām!
Vakar draugi un radi sveica Donatu un Konstanci, bet šodien vārdadienā bučas un sveicienus saņems Kora un Kintija. Suminām!
Agrāk vārdadienā Donats Pizāns zināja, kad un kas atnāks ciemos, tāpēc vienmēr arī laikus gatavojās. Tagad viņš lielas svinības nerīko, tomēr vārdadienā, kad cilvēki saņem pavisam negaidītus sveicienus, pavisam nesagatavojies nedrīkst būt.
Gaviļnieks dzimis un audzis Latgalē kopā ar trim māsām un diviem brāļiem, bet vārdu viņam vecāki piešķīruši par godu krusttēvam.
Kad Donats absolvēja dzelzceļnieku arodskolu, viņš tika nosūtīts darbā uz Jelgavu.
Pēc dienesta armijā, kā tas bija pieņemts padomju laikos, vajadzēja atgriezties iepriekšējā darbavietā, un Donats turpināja strādāt par dzelzceļnieku. Tad, kā nu bija kā ne, Donats nolēma savus spēkus iemēģināt siļķu zvejā, bet, sapratis, ka tas viņam neder, atgriezās atpakaļ. Tomēr vēlāk dzelzceļu viņš uz ilgiem gadiem nomainīja pret šofera darbu.
Vēlāk gan vēl pamēģinājis makšķerēšanu, bet arī kā hobijs tas viņam nav derējis. Pēc ilgu gadu nesatikšanās Donats aizbraucis ciemos pie onkuļa un atklājis, ka bites varētu būt viņa hobijs! Tā nu arī bija – iepatikās. Un daudzus gadus, kā saka pats gaviļnieks, viņš ar bitēm ņēmās kā vista ar olām. Pie bitēm Donats atpūtās no dzīves.
Par īpaši nozīmīgu laiku savā mūžā viņš uzskata Latvijas atmodas gadus, kad beidzot brīvāk varēja uzelpot. Tagad viņš var arī atpūsties no smagā darba un reizi pa reizei apciemot savas meitas un mazbērnus. Gaviļnieks domā, ka katrā ģimenē vajadzētu būt vismaz trim bērniem, kas šodien nebūt nav tā īsti cieņā.
