Viena no Latvijas hokeja komentētāju iemīļotajām frāzēm, šķiet, ir: «Labi, ka tā…».
Viena no Latvijas hokeja komentētāju iemīļotajām frāzēm, šķiet, ir: «Labi, ka tā…» Šoreiz to pašu frāzi var attiecināt arī uz citu ziemas sporta veidu – bobsleju, kura cienītāji var atviegloti uzelpot: Sandis Prūsis tomēr varēs startēt Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs. Sporta dzīves interesentiem labi zināms, ka šis pēdējā laikā nav vienīgais dopinga skandāls ar bēdīgām beigām. Alternatīvās fiziskās audzināšanas un sporta likumprojekta grupa ir aicinājusi no ieņemamajiem amatiem atkāpties Latvijas Olimpiskās vienības direktoru A.Konradu, Sporta pārvaldes direktoru E.Fogeli, Latvijas Sporta federācijas padomes prezidentu A.Kalniņu, kā arī Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidentu Vilni Baltiņu. Šķiet, šoreiz šāda aicinājuma iemesls nebūs vienkārša kašķa meklēšana, bet gan nepieciešamība izvērst diskusiju par Latvijas sporta dzīves organizēšanu un finansēšanu. Un te nu neskaidrību netrūkst.
Atklātās vēstules, kas publicētas 19. janvārī laikrakstā «Diena», norāda, ka «pretēji Latvijas virzībai uz demokrātiskas valsts veidošanu Latvijas sporta sistēma ir izteikti novirzījusies no demokrātijas ceļa». Un te varbūt būtu vērts atcerēties pirms pāris gadiem kuluāros bieži skandētās atziņas, ka sports ir teju vai vienkāršākais naudas atmazgāšanas veids. Un šādas iespējas vēl jo vairāk palielina situācija, kādā pašlaik atrodas Latvijas sporta administratīvā puse – nesakārtotā vide, kas paver iespējas arī aiz sporta finansēšanas piesega veikt nelegālas ekonomiskas darbības, piemēram, izvairīties no nodokļu nomaksas. Situācija, ka Latvijā neatkarības desmitgadē tā arī nav pieņemts sporta likums, laikam nav nejauša. Izskatās pat, ka dažam labam ar varas partijām saistītam latvju sporta menedžerim tāds arī nav vajadzīgs. Labāk darboties pēc saviem ieskatiem, kurus nereglamentē noteiktas un droši vien «menedžētājiem» mazāk izdevīgas likumdošanas normas.
Diez vai Latvijā atradīsies otra nevalstiska organizācija, kas bauda tādu valsts un sponsoru uzticību kā LOK, un ziedošanu šai organizācijai par savu goda lietu uzskata teju vai visi Latvijas lielākie uzņēmumi ar valsts kapitāla daļu. Un ziedot laikam ir izdevīgi, jo līdzekļu sadali veic varas partiju politiskā kliķe, kas droši vien zina, kam, cik un ko var dot. Lai arī LOK ir apvienotas tikai 30 no 100 Latvijas sporta federācijām, tas nekaitē LOK būt tiesīgai sadalīt visus no izlozēm un azartspēlēm iegūtos speciālā budžeta līdzekļus, kas, kā to norāda vēstules autori, šogad būs vairāk nekā 3,1 miljons latu.
Šo un citu līdzekļu sadalē caurspīdības, šķiet, nekad nevar būt par daudz, un skumji, ka sportam paredzēto līdzekļu daļa var nonākt «menedžeru» kabatās, tajā pašā laikā bieži jauniem un talantīgiem sportistiem, kas vēl nav iemantojuši lobijus līdzekļu dalītāju rindās, ir grūtības atrast finansējumu, lai aizbrauktu uz kādām starptautiskām sacensībām. Un teikt, ka Latvijas iedzīvotāji ir ļoti veselīgi un ka mūsu valstī ar sportu viss kārtībā, šķiet, ir vairāk nekā pāragri. Piemēram, apstāklis, ka aizvadītajā gadā Militārā dienesta iesaukšanas centrs par derīgiem obligātajam militārajam dienestam atzinis 2773 jauniešus, kas ir 37% no visiem tajā veselības pārbaudi izgājušajiem, un centra vadītājs Juris Mačis atzinis, ka, paraugoties objektīvi, tas «atspoguļo sabiedrības veselības stāvokli kopumā». Un to jau laikam nevajadzētu ignorēt.
Bet valstij pirmkārt ir skaidri un saprotami jādefinē Latvijas mērķi sportā, kā arī jāredz finansu līdzekļi, ar kuru palīdzību tos varētu sasniegt. Arī šajā jomā, tāpat kā daudzviet citur, ir jālikvidē atšķirības starp Rīgu, dažām valsts lielākajām pilsētām un laukiem, kur sportotgribētājiem ir lielas grūtības ar materiāltehnisko bāzi – vienkārši nav kur profesionāli nodarboties ar sportu. Lai šo jomu sakārtotu, svarīgi būtu atteikties no politiskā menedžmenta principiem, bet gan nododot sporta dzīves administrēšanu profesionāļu rokās. Jāšaubās, vai krietna puse Saeimas deputātu maz zina, kas, piemēram, ir nandralons. Bet viņi toties labi ir informēti, kas ir dopings. Un dopings, kā zināms, ir vajadzīgs katram. Vienalga – naudā vai graudā.
