Par kopmītņu pārvaldniecēm stāsta gadījumus no dzīves, uz viņām dusmojas, no viņām baidās, viņas ciena.
Par kopmītņu pārvaldniecēm stāsta gadījumus no dzīves, uz viņām dusmojas, no viņām baidās, viņas ciena. Ārija Jansone jau astoņus gadus strādā Meža fakultātes jeb
1. dienesta viesnīcā. Uzsākot darbu šajā ēkā, tā bija nožēlojamā stāvoklī, pašlaik Meža fakultātes kopmītnes tiek uzskatītas par vienām no labākajām Jelgavā.
Studenti mēdz komadantiem pārmest šeit valdošo pārāk stingro kārtību un noteikumus, tomēr, ar Meža fakultātē studējošajiem vairāk aprunājoties, viņi parasti atzīst, ka ir lepni par savām kopmītnēm un vienmēr apgalvo, ka tās ir labākās Jelgavā. Lai arī studenti vienmēr un visos laikos ir pārmetuši pārvaldniecēm par viņu ieviesto kārtību, izvērtējot, kas labāk – noteikumu pildīšana un tīra dienesta viesnīca vai pretējais–, viņi tomēr izvēlas pirmo.
Kas ietilpst pārvaldnieka pienākumos?
– Pārvaldnieces pienākums ir studentiem ierādīt istabiņas, pārraudzīt dežurantu un apkopēju darbu, arī kārtību kopmītnēs. It kā jau liekas, ka nekas daudz nav jādara, bet patiesībā ir citādi. Jāpārrauga arī, lai studenti ievēro iekšējās kārtības noteikumus.
Vai studenti pakļaujas šiem noteikumiem?
– Pirms astoņiem gadiem, kad atnācu šeit strādāt, daudzi neko par tādiem noteikumiem vispār nezināja, tagad jau situācija ir citāda, galvenokārt jau tāpēc, ka, studentam pirmajā kursā ierodoties kopmītnēs, mēs ar viņu noslēdzam līgumu, arī noteikumi tad ir jāizlasa. Faktiski šie noteikumi ir domāti nekārtīgajiem un tiem, kas trokšņo un traucē citiem.
Šīs tiek uzskatītas par puišu kopmītnēm, kā jums izdodas viņus savaldīt?
– Es studentus vienkārši cienu. Man patīk arī noskatīties, kā ar gadiem mainās viņu attieksme: atnāk pirmajā kursā jauniņi zēni, pēc tam paliek arvien nopietnāki un atbildīgāki. Nedomāju, ka pie nekārtībām vienmēr vainīgi tieši puiši. Piemēram, atnāca uz kopmītni jaunekļi no astotās dienesta viesnīcas, par kuriem runāja, ka viņi ir nevaldāmi. Pateicu, kas būs, ja nepildīs noteikumus, un atstāju izvēli viņu ziņā. Nekādu problēmu ar puišiem tā arī nav bijis.
Protams, ne vienmēr viss notiek tik gludi. Reizēm stingri vajadzējis sodīt vainīgos. Gadās, ka studenti negrib atzīties, ja izdarījuši kaut ko sliktu, bet to jau sirdī jūt, kurš vainīgs.
Sākot šeit strādāt, katru dienu vajadzēja visu pārraudzīt, tagad jau ir izdevies noteikt darbinieku pienākumus tā, ka mans uzdevums ir tikai pārskatīt dežurantu aizpildīto žurnālu.
Vai pierodat pie studentiem, kas šeit dzīvo?
– Nevar neviena pārvaldniece, kā mēdz teikt, katram bērnam galvu noglaudīt. Tomēr, protams, pierodu. Reizēm ir ļoti žēl, kad aiziet kāds jauks students. Patiesībā pie viņiem tā pierasts, ka vizuāli varu pateikt, kas kuru sagaida nākotnē. Pirms manis šeit bija pārvaldniece, kas strādāja vēl arī otrā kopmītnē, un šajā ēkā valdīja viena vienīga nekārtība. Varbūt es to visu pārāk apzinīgi uzņēmos darīt, bet esmu ievērojusi: ja pie kāda aiziet ar ļoti draudzīgu attieksmi, cilvēks aizmirst, ka tas ir darbs, un necenšas to izpildīt apzinīgi, tāpēc vienmēr cenšos ieturēt stingru un pārliecinošu stilu. Žēl tikai, ka studenti un arī darbinieki mēdz to uztvert personiski, kaut arī tie ir jautājumi, kas skar darba attiecības, nevis privāto attieksmi.
Pirmajos gados studenti nevarēja pierast pie stingrās kārtības, ko gribēju ieviest, bet vēlāk ievēroju, ka viņi lauza un plēsa tikai vecās vietas, nekad tur, kur man bija izdevies uztaisīt remontu vai kaut ko salabot.
Nav bijis viegli…
– Reizēm gājis tā, ka liekas – aiziešu prom. Man patīk, ja cilvēki sev apkārt veido kārtīgu vidi. Nedrīkst tā vienkārši izlemt, ka te jau viss ir sabrucis, tātad nav vērts neko darīt. Metru sev apkārt vienmēr var uzturēt tādu, kā pats vēlas. Ir pa šiem gadiem mazliet sabeigti nervi, tomēr gandarījums par to, kā viss šeit pārmainījies, to atsver.
Kādi ir nākotnes mērķi?
– Protams, tādi ir, bet pārāk sapņot nevar. Man paveicies, ka arī Meža fakultātes dekāns ir ļoti atsaucīgs un, cik vien var, cenšas mani atbalstīt. Gribētos jau daudz: stāvos jaunu linoleju, ceturto stāvu izremontēt, labākas durvis, tomēr realitāte ir tā, ka šīs ir kopmītnes. Tas nav katra paša dzīvoklis, tāpēc arī absolūta kārtība nav iespējama.
Es varu būt apmierināta: manā dienesta viesnīcā daudzi studenti nodzīvo četrus gadus un pēc tam vēl negrib iet prom. Šķiet, kopmītnēm vajadzētu 5. stāvu, lai visi, kas grib, var šeit dzīvot.
Nevaru pateikt, vai tā kā es daru darbu kopmītnē ir pareizi vai nepareizi, taču pagaidām ar paveikto esmu apmierināta.