Ne viens vien tautietis, nonācis Rietumu zemēs, bijis patiesi izbrīnīts, ka lielai šo valstu iedzīvotāju daļai nav ne mazākās jausmas par to, kas ir viņu valsts vadītājs, ministri, par tādiem «sīkumiem» kā deputāti un politiķi pat nerunājot.
Ne viens vien tautietis, nonācis Rietumu zemēs, bijis patiesi izbrīnīts, ka lielai šo valstu iedzīvotāju daļai nav ne mazākās jausmas par to, kas ir viņu valsts vadītājs, ministri, par tādiem «sīkumiem» kā deputāti un politiķi pat nerunājot. Pārsvarā to zina galvaspilsētu iemītnieki, to izglītotākā daļa. Vairumu iedzīvotāju informācijā un ziņās interesē tikai tas, kas notiek viņu, nosacīti sakot, pagastā vai pilsētā. Viņi zinās teikt, kas ir mērs, daži pat pazīst vietējos politiķīšus. Pārējais, maigi sakot, neietilpst viņu zinātkāres paplašināšanas lokā. Par to, ka pasaulē ir tāda valsts Latvija, mums par lielu izbrīnu (dažiem arī sašutumu), nezina vairums rietumnieku. Ja nu vienīgi kādam prātā būs aizķēries kaut kas par Krieviju vai Baltiju kopumā. Un viss.
Toties mēs, salīdzinot ar viņiem, šajā ziņā esam galvastiesu pārāki. Savā laikā Latvija varēja lepoties kā valsts ar teju vai augstāko lasītāju skaitu pasaulē. Bijām lepni un iepriecināti. Tagad līdz ar politiskās un ekonomiskās sistēmas maiņu šo iepriecinošo faktu esam zaudējuši, toties ieguvuši ko citu: pētījumi liecina, ka Latvijas iedzīvotāji ir viena no nācijām, kuras vairākums aizrautīgi seko politiskajām batālijām. Nesen, augustā, sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS veiktā aptauja liecina, ka Latvijā politiskajiem notikumiem regulāri seko līdzi 63 procenti iedzīvotāju. Vēl lielāka interese tika fiksēta uzreiz pēc 8. Saeimas vēlēšanām 2002. gada oktobrī – 69 procenti. Tas jau arī ir saprotams, ja atceramies Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas pēcreferenduma nakts politiķu sarīkotās jezgas sakarā sacīto, ka latvieši jau ir dramatiskas izrādes mīloša tauta. Izrādās, ka mīlam ne tikai Raini, Blaumani un citus literatūras klasiķus, mums nav sveši arī mūsdienu dramatisko izrāžu rakstītāji un raksturlomu tēlotāji. Galvenais, ka esam labi skatītāji.
Par lugu patiesajiem rakstītājiem pēdējā laikā redzētajās politiskajās izrādēs var tikai nojaust. Toties pirmo lomu spēlētāju drāmas kolektīvos, sauktu arī par partijām, ir pārpārēm. Spēj tikai sekot katra galveno lomu tēlotāja kārtējam uznācienam. Nedēļa pēc referenduma par Latvijas iestāšanos ES bija pēdējā laikā visinteresantākā un dramatiskiem pavērsieniem bagātākā. Sākot ar daudzkārt pieminēto Pirmās partijas vadītāja stāstu par gandrīz vai tirānu valdības vadītāja amatā un beidzot ar pagājušās nedēļas ceturtdienas Saeimas sēdē atjaunoto koalīcijas kopkori, balsojot par grozījumiem likumā par ostām. Valdošā četru partiju koalīcija atkal likās tikpat monolīta kā astoņus mēnešus iepriekš. Protams, netrūka atsevišķu īpašo viedokļu, apvainošanās, ar tam sekojošajām atvainošanās akcijām. Kopumā ņemot, redzētais pārliecina par to, ka pašreizējo koalīciju baida tas, ka kāds varētu nokļūt «aiz borta». Tāpēc jau nav nekāds brīnums, ka vakardienas valdības ārkārtas sēdē bez īpašām diskusijām tika akceptēts likumprojekts par 2004. gada valsts budžetu. Vēl atliek gaidīt brīdi, kad tas būs jāapstiprina Saeimā. Tomēr, spriežot pēc notikušā, arī tur īpaši pārsteigumi vairs nav gaidāmi. Laikam šodienas drāmu rakstītāji ir vienojušies par to, ka gadījumā, ja kādu neapmierinās galvenās lomas teksts vai mizanscēna, tas bez īpašām ceremonijām tiks nomainīts. Paldies Dievam, galveno lomu tēlotāji stāv rindā un ir daļēji jau iestudējuši savu lomu.
Vēl gan jāatceras, ka pēc dramaturģijas likumiem lugā uz skatuves karājas šautene, kurai kaut kad būtu jāšauj. Gan jau publikai par patikšanu tā pablīkšķēs ne reizi vien. Teātrī jau viss ir tikai rekvizīti.
