Vasaras sākums vairumam jauniešu saistās ar eksāmeniem un izlaidumu laiku. Dzīve šķiet iegājusi jaunā pagriezienā – viss notiek tik strauji…
Vasaras sākums vairumam jauniešu saistās ar eksāmeniem un izlaidumu laiku. Dzīve šķiet iegājusi jaunā pagriezienā – viss notiek tik strauji… Klasesbiedru pēdējās kopīgi pavadītajās dienās skan solījumi: mēs vienmēr būsim kopā; tu arī turpmāk būsi mans labākais draugs u.tml. Taču cik reāla ir draudzība, atrodoties lielā attālumā? Vai cilvēki neatsvešinās?
Sanita, 22 gadi:
– Mana pirmā nopietnā draudzene bija Inta. Ar viņu sāku draudzēties jau pirmajā klasē. Vairs lāgā neatceros, kā tas sākās, bet izvērtās ļoti nopietni. Visi mūs uzskatīja par lielisku tandēmu – mēs papildinājām viena otru. Varbūt katra atsevišķi bijām daudz nenozīmīgāka, bet mūsu kopējais spēks un gribēšana ļāva iet pa priekšu saviem klasesbiedriem. Daudzi pat nevarēja iedomāties, ka viena no mums kaut ko darītu, bet otra nepiedalītos. Atceros, reiz ļoti apvainojos, ka fizkultūras skolotājs nolēma mūs iekļaut dažādās komandās. Es vienkārši kategoriski atteicos to darīt un sēdēju malā. Tāpat rīkojās arī Inta.
Dīvaini, bet mēs ne reizi nopietni nesastrīdējāmies. Bija gan viena saķeršanās neilgi pirms devītās klases izlaiduma. Gatavojoties lielajam notikumam, bija daudz darāmā – jādomā pateicības runas pedagogiem un skolai, jāgādā ziedi, jārūpējas par svētku galdu u.c. Tai karstumā kaut kā sabļāvām viena uz otru un pirmo reizi tik daudzu gadu laikā šķirti gājām uz mājām. Izjūtas bija šausmīgas, nesapratu, ko darīt. Pienāca izlaiduma rīts. Nevarēju pieļaut, ka šajā svarīgajā dienā mēs varētu nebūt kopā. Paņēmu telefonu un zvanīju Intai. Jautājums bija ļoti naivs: es tagad plānoju, ar ko fotografēties pēc svinīgās daļas, un nevaru saprast, vai mūsu kopējo bildi arī pieskaitīt.
Protams, abas sākām smieties. Inta atzina, ka domājusi par to pašu. Tā izlīgām, un viss atkal bija pa vecam. Taču ne uz ilgu laiku…
Pēc devītās klases pārcēlos uz dzīvi citur. Izvēlējāmies arī atšķirīgas mācību iestādes, kur turpināt izglītoties. Tā mūsu ceļi pašķīrās…
Regulāri no Intas saņēmu brīnišķīgas vēstules. Viņa rakstīja par dzīvi, kuru es biju pametusi, – bijušie klasesbiedri, skolotāji, vide… Katru vēstuli burtiski apriju, jo attālums starp mums bija liels, bet mani interesēja viss, kas notika «tur». Patiesībā es pat uzskatīju, ka vēl joprojām dzīvoju tajā vidē. Jaunajā mājvietā nebija ne draugu, ne sabiedriskās dzīves.
Taču neviens nav pati pilnība, arī es ne. Mans lielākais trūkums bija nepatika rakstīt vēstules – nevarēju saņemties un iesākt šo procesu. Tā daudzas lapeles palika uz mana galda iesāktas, bet nepabeigtas. Inta, protams, vēl centās man šad tad uzrakstīt – vienkārši, lai pastāstītu par sevi, necerot pat saņemt atbildi. Trīs gadu laikā mēs jau bijām atsvešinājušās.
Vēl pēc gada negaidīti pienāca ielūgums uz viņas kāzām. Šausmas! Inta precas, bet es pat neko nezinu par viņas nākamo vīru! Tikai tad sapratu, ka viņa man kļuvusi sveša. Šo gadu laikā pati biju atradusi draugus, kuriem gan sākumā stāstīju, ka vēl joprojām par savu labāko draudzeni uzskatu Intu.
Sazvanījāmies un norunājām, ka braukšu uz kāzām, bet autoostā mani sagaidīs viņas nākamais vīrs.
Izkāpu no autobusa, skatījos uz visām pusēm, meklēdama kādu apžilbinošu skaistuli. Nevarēju iedomāties, ka Inta – labākā no labākajām – varētu precēt vienkāršu puisi. Bet Ivo patiesi izrādījās parasts vīrietis – gara auguma, nekā īpaša.
Tikām līdz Intas jaunajai mājvietai pie Ivo vecākiem, un es sapratu, ka vairs nepazīstu savu labāko draudzeni. Viņu uztrauca pavisam citas problēmas. Es vairāk domāju, kā izsisties uz augšu darbā, kā labi izskatīties, jautri pavadīt laiku, bet viņa… Jā, Intu uztrauca tikai vīrs – kā viņam gājis darbā, vai viņš nav noguris, ko pagatavot vakariņās un tā tālāk. Tas bija pirmais trieciens. Nākamais bija pēc pusotra gada, kad Intai piedzima meitiņa Paula. Viņas dzīve bija pavisam mainījusies. Gada laikā Inta pat lāgā nebija izgājusi no mājas. Vīram daudz jāstrādā, jāapgādā ģimene, parasti viņš ir noguris, ko tad es vēl ar savām vēlmēm – tā Inta mēdza teikt.
Man tas absolūti nebija pieņemams – kā viņa, tik atraktīva un sabiedriska būtne, ir mainījusi savu dzīvi!? Mums pat īsti vairs nebija par ko runāt. Vienīgais temats – bērnības atmiņas. Skumji, bet fakts. Tā pazaudēju savu pirmo un ļoti ilgus gadus labāko draudzeni. Gribu teikt, ka īsta draudzība ir iespējama, ja nemitīgi tiek uzturēti kontakti, ja tevi interesē viss, kas notiek ar tavu labāko draugu.
Es gan esmu ļoti konservatīva un tikai pēc ilgiem meklējumiem un apliecinājumiem kādu nosaucu par savu draugu, taču man ir paveicies – jau vairākus gadus man ir draudzene, ko es negribu pazaudēt nekādu iemeslu dēļ. Arī mūs šķir liels attālums, bet kontaktus uzturam ļoti ciešus – bieži braucam viena pie otras, kopīgi izklaidējamies, bet telefoniski sazināmies vai katru dienu. Savu ikdienu nespēju iedomāties bez viņas. Patiesībā, jo vecāks kļūst cilvēks, jo grūtāk viņam ir uzticēties citiem un atrast draugus. Tāpēc es visiem ieteiktu nopietni padomāt par saviem draugiem un neatstāt attiecības novārtā.
Draudzība no tevis prasa:
– laiku, nedalītu uzmanību;
– spēju izprast otru cilvēku un samierināties ar drauga trūkumiem;
– nebūt egoistam, nebūt greizsirdīgam uz drauga draugiem;
– ja tev ir vairāki draugi, spēt sadalīt uzmanību viņiem visiem;
– neuzspiest savas intereses un nenomākt viņu.
Draudzība tev dod:
– padomus dažādās dzīves situācijās;
– iespēju paraudāt uz drauga pleca, cilvēku, uz kuru var paļauties.
Bet ko no jums prasa un ko jums dod draudzība? Rakstiet «Pagrabam»! Adrese: Raiņa iela 20, «Zemgales Ziņas» ar norādi «Pagrabam».
