Jelgavnieki var lepoties, ka Sv.Trīsvienības baznīcas tornī skatāmā somu žurnālista Jukas Rislaki izstāde tās autoram ir pirmā viņa karikatūrista mūžā
Jau apmēram divpadsmit gadu dzīvojot Latvijā, Jūrmalā, par žurnālista un rakstnieka Jukas Rislaki vaļasprieku kļuvusi karikatūru zīmēšana. Daudziem par pārsteigumu, karikatūru skate Jelgavā ir autora pirmā personālizstāde, un tajā apskatāmi ap četri desmiti zīmējumu par dažādiem notikumiem Latvijā, mūsu sabiedrībā un politikā, kā arī par to, kādi tad mēs, latvieši, īsti esam, ja paskatās «no malas».
«Prieks jūs redzēt tik kuplā skaitā, bet uzreiz gribu brīdināt, ka karikatūru zīmēšana un it sevišķi zīmēšana vispār nav mans amats, bet tikai hobijs,» sākot tikšanos ar pirmajiem skatītājiem pirms izstādes oficiālās atvēršanas, brīdināja somu žurnālists un nu jau daudzus gadus arī Jūrmalas pastāvīgais iedzīvotājs un mums labi pazīstamās latviešu rakstnieces un tulkotājas Annas Žīgures dzīvesbiedrs Juka Rislaki.
Pateikt vairāk
nekā garā stāstījumā
«Dzīvojot Latvijā, man dažreiz uznāk gribēšana komentēt to, kas notiek Latvijas politikā, un protams, ka man bija vieglāk savu viedokli uzzīmēt, nekā izteikt laikrakstā vēl diezgan svešās latviešu valodas vārdos.
Ja karikatūra ir prātīga, tad tajā var pateikt vairāk nekā pusstundu garā stāstījumā. Es ļoti gribu slavēt Latvijas karikatūristus, īpaši no «Latvijas Avīzes» un žurnāla «Ir». Sākumā es zīmēju tikai Ziemassvētku un dzimšanas dienas kartes ģimenei,» atzīstas J.Rislaki. Nu vairāk zīmēju tā saucamās politiskās karikatūras. «Arī karaļa galmā savulaik bija galma āksts, kuram bija ļauts jokot pat par pašu karali. Man gribas domāt, ka es pildu līdzīgu funkciju,» vērtē karikatūrists.
Stāsti par to, kas jāredz
katram pašam
Tālāk seko gandrīz vai neiespējamais – kaut nedaudz pastāstīt par J.Rislaki darbiem, kas gan ir jāredz, un Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas torņa izstāžu zālē to vēl varēs izdarīt līdz 30. oktobrim. Tomēr, tā kā Jukas darbos zīmējumam ir gandrīz vai pakārtota nozīme un galveno lomu lielākoties spēlē teksti, atļaujos citēt dažus no J.Rislaki komentāriem, kas izstādes atklāšanas reizē paša autora interpretācijā bieži bija ne mazāk asprātīgi par jaukajiem zīmējumiem.
Lūk, daži no tiem.
«Te es esmu ar sievu un suni, kurš gan vēl neprot lasīt, tāpēc viņa «Avīzē Suņiem» atšķirībā no laikrakstiem, ko lasām mēs ar sievu, ir tikai zīmējumi. Plauktos redzamās grāmatas ir tikai tādas, kas man patīk vai arī draugu un radu rakstītās.»
«Diez vai daudzi atceras, ko teica Gunārs Daudzes kungs, kurš pēc profesijas ir anesteziologs, attiecībā uz valodu referendumu – ja latvieši guļ arī šādā brīdī, tad daudzi nelatvieši ar šādu ainu var būt ļoti apmierināti.»
«Nākamajā zīmējumā esmu licis kopā divas lietas – tiklīdz Latvijas TV radās doma parādīt filmu par Vladimiru Putinu, pēkšņi sabojājās «horizontālais taimkods», savukārt Indulis Emsis teica, ka pienācis laiks spert soli, tikai nezinot, kurā virzienā.»
«Visjaunākā bilde ir par Silvio Berluskoni un Aivaru Lembergu. Doma tāda – kad Lemberga lieta būs iztiesāta, viņš būs jau tik lielos gados, ka viņa īstā vieta atradīsies vairs tikai veco ļaužu pansionātā.»
Vai visām karikatūrām
jābūt jautrām?
«Uzskatu, ka ne visām jābūt īpaši jautrām. Kā zīmējums par strādīgo latvieti, kura rokas no pavasara līdz rudenim nemitīgos lauku darbos izaugušas garas jo garas. Toties cik daudz Latvijas pilsētās ir spēļu zāļu un lombardu,» vērš uzmanību viesis.
Šeit gribas izdarīt nelielu atkāpi un pastāstīt par kādu bezgala skumju (karikatūru?) zīmējumu. Piesmēķētā un attiecīgo dzērienu dvingas piesārņotā istabā no skolas (cerēsim!) tikko atnācis cilvēkbērns skumji raugās uz tukšo galdu. «Ko nu brīnies, izņemot cigarešu galus un tukšās pudeles, mums vairāk šodien atkal nekā nav!».»
Darbi Jūrmalas aizsardzībai
«Daudz esmu zīmējis Jūrmalu, arī tāpēc, ka tīri politiski varu to ietekmēt kā vēlētājs. Neesmu Latvijas pilsonis, tāpēc Saeimas vēlēšanās nevaru piedalīties, bet pašvaldību vēlēt kā Jūrmalas iedzīvotājs. Esmu pārliecināts, ka katrs cilvēks ir atbildīgs par to vietu, kur viņš dzīvo. Esmu Jūrmalas Aizsardzības biedrības biedrs, un mani satrauc vairākas lietas, kas notiek mūsu pilsētā,» ne bez patriotisma balsī stāsta J.Rislaki.
«Viena no tām ir festivāls «Novaja volna», un esmu uzzīmējis karikatūru, kur kāds atpūtnieks domā, ka no Latvijas ir nokļuvis ja nu ne Krievijā, tad Dzintaru Tautas republikā (pēc analoģijas ar pašpasludinātajām Doņeckas un Luhanskas Tautas republikām – red.) gan. Drošības labad ir arī speciāls norādījums, ka «miesassargiem ieročus labāk atstāt ārpusē!»
Vēl man patīk Jūrmalas mikroautobusi, jo tajos atļauts arī stāvēt, bet manā gadījumā tas iespējams, tikai izliecoties pa jumta logu, ko vairums šoferu, aizbildinoties ar satiksmes noteikumiem, protams, neļauj.
Atgriežoties pie Latvijas politiķiem, esmu pamanījis, ka gandrīz visi deputāti vai ministri, tikuši pie varas un valdīšanas, ļoti ātri «apveļas», tas ir, kļūst krietni apaļīgāki. Ceru, ka jūs varēsiet vienu otru no šiem brašajiem vīriem atpazīt.
Vēlēšanas vispār ir interesanta lieta – dažreiz jāpabrīnās, kādēļ no varas puses vēl nav bijis ierosinājuma atlaist tautu un ievēlēt tās vietā jaunu.
Un, kad tiek vētīti iepriekšējās valdības darbi un nedarbi, iecienītākais paņēmiens ir rādīt vienam uz otru, vēlams, citas partijas pārstāvi: «viņš ir vainīgs», «nē, viņš ir vainīgs», «nē, ko jūs, tas nākamais (loģiski pareizāk laikam būtu – tas iepriekšējais) ir vainīgs.»
– Esat mēģinājis pievērsties arī aktuālajiem notikumiem Somijā? Vai arī tur viss ir tik sakārtots, ka karikatūristam nav kur izvērsties?
Nav tā, ka tur nebūtu karikatūru cienīgu tematu, bet esmu Somijas pilsonis, tāpēc nebaidos kritizēt to, kas notiek Latvijā. Šeit notiekošo es varu brīvāk kritizēt. Tas tā pa jokam, bet, ja nopietni, tur pašiem netrūkst spēcīgu zīmētāju. Somijā man vairāk patika zīmēt komiksus, biju pat Komiksu zīmētāju asociācijas priekšsēdētājs. Bet tagad man vairāk patīk politiskās karikatūras.
– Tātad zīmēt sākāt jau Somijā?
Jā, bet tas nebija nopietni. Kā jau teicu, gadu desmitiem bija tikai Ziemassvētku kartītes. Pārbraucot uz Latviju, ķēros šai nodarbei klāt nopietnāk. Ir iznākušas arī divas karikatūru grāmatas: «Ar pedāli grīdā!» un «Pingvīnu un kvaukšķu rokasgrāmata».
– Tā arī publikas priekšā izvairījāties no atbildes, vai Latvijā ir vairāk ko izsmiet nekā Somijā?
Par ko smieties, var atrast jebkurā valstī. Latvijā varbūt notiek skaļāki skandāli nekā Somijā, bet tas ir arī žurnālistu nopelns, ka viņi cītīgi atmasko visas nebūšanas. Protams, svarīgs ir priekšnoteikums, cik brīvi to var darīt. Diez vai Krievijā varētu nesodīti atklāt sabiedrības un varas negācijas.
– Mēdz runāt, ka latviešiem humora vispār neesot?
Igauņi, piemēram, domā, ka visattīstītākā humora izjūta Baltijā esot pašiem igauņiem. Bet tas tā, joks. Somiem patīk smieties par sevi, bet viņiem ļoti nepatīk, ja kāds cits smejas par viņiem. Šajā ziņā latvieši ir tolerantāki.
– Varbūt atklāsiet kaut ko no saviem nākotnes plāniem?
Nākamā grāmata būs par Albertu Kronenbergu. Viņa meita Ruta dzīvo Jūrmalā, un pie šīs grāmatas mēs abi strādājām kopā. Faktiski grāmata jau ir gatava, atliek tikai sameklēt izdevēju. Kronenbergs ir tas mākslinieks, no kura es tieši vai netieši varētu būt visvairāk ietekmējies. ◆
