Pirms dažām dienām beidzās Krievijas galvaspilsētas mēra Jurija Lužkova «vojāžs» Latvijā.
Pirms dažām dienām beidzās Krievijas galvaspilsētas mēra Jurija Lužkova “vojāžs” Latvijā. Kā jau bija paredzams, netrūka ne ziedu, ne smaidu, ne “draudzīgu” padomu mūsu valstij. Finālā Lužkova kungs, uzstājoties Maskavas televīzijas kanāla TVC tiešraidē, “silti” ieteica Latvijai draudzēties ar Krieviju, ja tā vēlas kļūt par tranzīta mezglu.
Patīkami, ka Rīgas centrs ieguvis par vienu labi sakoptu ēku vairāk, jo Maskavas nama iekārtošanā kaimiņvalsts iztērējusi teju vai septiņus miljonus dolāru. Ja uz to palūkojas no otras puses, nav patīkami, ka Latvijas Dzelzceļš līdzīgu namu Maskavā pa kluso noandelējis, ticamākais, “Gazprom” koncernam. Tam pašam, kurš ir arī lielākais “Latvijas gāzes” akcionārs. Turklāt nekādu jēdzīgu skaidrojumu notikušajam valsts akciju sabiedrības pārstāvji nav papūlējušies sniegt. Acīmredzot tā tiek uztverta līdztiesīgas partnerības ideja. Varbūt sākumā šie salīdzinājumi šķiet absurdi. Pēc būtības tie ir tikai vienas likumsakarību ķēdes locekļi. Ieskaitot to, ka TV raidījumā Lužkova kungs atļāvās pasacīt: “[Latvijas] premjers teic, ka Latvija perspektīvā varētu kļūt par Eiropas transporta mezglu. Taču, ja viņš šajā idejā neiesaistīs Krieviju, tā [Latvija] nonāks Eiropas nomalē… Tā tiešām var kļūt par Eiropas transporta mezglu tikai tad, kad kravas no Krievijas, Indijas un citām valstīm caur Krieviju sāks plūst uz Eiropu.” Mums pēc šiem vārdiem atliek vien mulsi pasmaidīt un sākt domāt, kuru vaigu pliķim pavērsīsim.
Kamēr publiski sūkstāmies par tikpat “siltiem” ieteikumiem Latvijai atrisināt vismaz divas galvenās iekšējās problēmas: piešķirt pilsonību visiem krievvalodīgajiem iedzīvotājiem ar padomju pasēm, kā arī apstiprināt krievvalodīgo ģimeņu bērnu tiesības mācīties krievu valodā, loģiski šķiet sagaidīt kārtējā Briseles emisāra vizīti, kas Lužkova kunga izteikumus un apgalvojumus mēģinātu atrast “uz vietas”. Vēl jo vairāk tādēļ, ka nākamajā nedēļā gaidāmas Eiroparlamenta vēlēšanas. Austrumzemes ciemiņš šajā sakarā uzsvēra, ka to rezultātus apšaubīs, jo savu viedokli nevarēšot izteikt nepilsoņi.
Pie tā visa Tautas partija ierosinājusi likumprojektu par atteikšanos no dubultpilsonības, ja ir vēlēšanās ieņemt noteiktus valsts amatus. Sākumā tas šķiet loģiski, bet, ielūkojoties dziļāk, atklājas, ka, mēģinot “iegriezt” politiskajiem oponentiem, mēs kārtējo reizi lejam ūdeni uz nedraugu dzirnavām.
Uz šo notikumu fona otrajā plānā atvirzās nozīmīgākie notikumi, kas abu valstu sadarbībā būtu īsti vietā. Ieskaitot arī Jelgavas iespējamo iesaistīšanos kravas auto būvē, zemās grīdas tramvaju ražošanu Maskavas vajadzībām un daudzas citas ekonomiskās aktivitātes. Tas jau prasa daudz nopietnāku darbošanos, nevis dažu politiķu tukšu salmu kulšanu un politikānisku iemeslu izraisītas aktivitātes. No šā viedokļa raugoties, muļķīga šķiet Latvijas premjerministra puiciskā aizbildināšanās ar briesmīgu aizņemtību, lai tikai nevajadzētu tikties ar tik nedraudzīgo ciemiņu. Nebūtu vietā arī brīnīties par Lužkova kunga it kā neinformētību par vispārzināmiem vēsturiskiem faktiem. Viņam tie ir zināmi. Maskavas mērs tos izmanto savā labā ikreiz, kad uznāk vēlme “ierādīt mums mūsu vietu”.
