Vai esi kaut ko dzirdējis par jauniešu centru un uzticības telefonu? Droši vien, ka esi.
Vai esi kaut ko dzirdējis par jauniešu centru un uzticības telefonu? Droši vien, ka esi. Vasarā tas bija tādā kā atpūtā, jo nebija neviena, kas visu dienu varētu sēdēt pie telefona. Taču no 1. septembra centrs atkal sāks aktīvu darbību. Bet jau tagad man bija iespēja satikt jauniešu centra labo «gariņu» Inesi un arī dažus no jauniešiem – Vitu, Zani, Ingu un Zaigu. Viņas kopīgiem spēkiem man pastāstīja par to, ko dara tagad, kā cenšas palīdzēt jauniešiem, kā arī par saviem nākotnes plāniem.
«Viss sākās tā,» stāsta Vita. «Tolaik vēl veidoju «Tīni». Centrs bija tikko radies, un mēs atnācām, lai kaut ko par to uzzinātu un uzrakstītu. Atnācām vienu reizi un mums te ļoti iepatikās, pēc tam otru, trešo… un tad jau regulāri nācām piektdienās uz šejieni, dzērām kafiju un runājāmies. Taču vajadzēja sākt darīt kaut ko nopietnāku. Inese uzrakstīja projektu, lai mēs varētu tikt uz kursiem Ģimenes un veselības centrā. Tajos uzzināju daudz ko jaunu un sev vajadzīgu. Kad atbraucām atpakaļ, Inese teica, ka mēs esot pilnīgi izmainījušās, mainījusies arī mūsu attieksme pret daudzām lietām.»
Par savām attiecībām jauniešu grupā viņas saka: «Mēs esam draugi, kas kašķējas. Bet tas ir pilnīgi normāli. Īstiem draugiem vajag pa laiciņam pastrīdēties.»
Jautāta par galvenajām jauniešu problēmām, Inese atbildēja, ka pārsvarā tās esot savstarpējās attiecības ģimenē, skolā un ar draugiem. Viņu uztrauc jauniešu nenopietnā attieksme pret alkoholu un narkotikām: «Nu, vienreiz pamēģināšu, kas tad notiks…». Bet arī viena reize bojā veselību un kurš var pateikt, ka pirmā reize kļūs par pēdējo? Kāds mūdzis, kurš saka: «Pamēģini! Būs forši!» tikai iedzīvojas uz jauniešu veselības rēķina. Inese domā, ka nākotnē vairāk uzmanības vajadzētu veltīt tieši rajona jauniešiem, jo pašorganizētie «tusiņi», kuri parasti beidzas ar dzeršanu, nav tā labākā izklaide. Arī informācija laukos ir grūtāk pieejama, tāpēc tiek domāts par diskusijām skolās. «Tieši par diskusijām, nevis lekcijām,» saka Vita. «Mēs gribam jaunieti iesaistīt sarunā, nevis vienkārši nolasīt lekciju. Reizēm, kad tikko sākam runāt par mīlestību, seksu, no visiem stūriem atskan hihināšana un tamlīdzīgas lietas, taču vēlāk attieksme mainās.»
Bieži vien gadās, ka jaunietim vieglāk ir izstāstīt savu sāpi kaimiņu tantei, nekā mammai, bet, lai nevajadzētu traucēt kaimiņtanti, var zvanīt arī uz uzticības telefonu. «Reizēm zvanītājs baidās sākt sarunu un uzticēt savu problēmu,» stāsta Inese. «Es viņu taču nepazīstu, viņš mani arī, un tā ir taisnība. Ja man kādreiz ir gadījusies līdzīga situācija, es par to pastāstu. Jaunietis saprot, ka viņam vienīgajam nav tā, ka arī ar citiem notiek tādas pašas lietas.Tas palīdz. Viņš kļūst atklātāks un drošāks. Pa retam zvana arī paši vecāki.»
Zvanot uz uzticības telefonu, vari būt drošs, ka neviens par tevi neko neuzzinās – ne tavu vārdu, ne mājas adresi. Galvenais ir, ka tu vari uzticēties kādam. Taču nedomā, ka tu piezvanīsi un tev iedos precīzu recepti, kā rīkoties, tomēr padoms nekad netiks liegts. Arī pēc vienkāršas izrunāšanās paliks vieglāk, jo viss sliktais nebūs vairs jāpatur pie sevis. Ja tev ir problēma, zvani uz uzticības telefonu – 3027276. Ja nevari piezvanīt, raksti – «Zemgales Ziņas», Raiņa ielā 36, Jelgava, LV – 3001, «Pagrabam». Uz tavu vēstuli atbildēs Inese vai kāds no jauniešiem. Dari, kā tev šķiet labāk, bet nepaturi neko skumju un sāpīgu sevī!»
