1960. gada 22. jūnijā Latvijas KP Centrālās komitejas pirmais sekretārs Arvīds (Jāņa dēls) Pelše aizliedza rīkot Līgosvētkus. Taču līgošana turpinājās gan laukos, gan pilsētās.
Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados pēc staļiniskā režīma krišanas padomju impērijā iestājās liberālāki laiki. Latvijā auga latviskais gars. Pie varas bija nacionālkomunisti Eduards Berklavs, Pauls Dzērve, Vilis Krūmiņš un citi. Tomēr pēc 1959. gada «galma apvērsuma», kad par okupētās Latvijas vietvaldi kļuva Arvīds Pelše, dzīve iegāja citādās sliedēs. Aumaļām šurp tika plūdināts darbaspēks no austrumiem. Propagandētais mērķis skaitījās ražošanas attīstīšana, taču patiesībā tā bija okupētās teritorijas kolonizācija, pārkrievošana. Tomēr latviskums spēja saglabāties, sevišķi jau laukos. Pērkons no skaidrām debesīmLatvijas Lauksaimniecības akadēmijas 1961. gada absolvente agronome Ella Gulbe, atceroties Jāņu aizliegumu, raksta: «Vasaras prakse man bija jāpavada desmit kilometru no Tukuma dārzkopības saimniecībā jeb augļu koku skolā «Garauši», kuras direktors bija Hugo Gauja (savulaik strādājis Saulaines Lauksaimniecības tehnikumā), bet galvenā agronome – vēlāk pazīstamā augu aizsardzības speciāliste Māra Kilēvica. Saimniecība bija neliela, daudz jaunu cilvēku. Katru pusdienlaiku, arī vakaros spēlējām volejbolu. Sanāca trīs vai pat četras komandas. Iesaistot vai katru strādājošo, «Garaušos» gatavojās kopīgai līgošanai. Bija iegādāts alus, siers, sagatavota vieta ugunskuram, arī muzikanti sarunāti. Kolektīvā valdīja pacilāts noskaņojums. Un tad 22. jūnija pēcpusdienā sekoja negaidītais pavērsiens – A.Pelšes kategoriskais rīkojums par svinību aizliegumu. Pērkons no skaidrām debesīm. Saimniecības vadība apzinājās, ko nozīmē nepakļauties šādam rīkojumam. Tad varēja zaudēt darbu, karjeras iespējas. Sākās vispārējs apjukums. Direktors Gauja 23. jūnija rītā nolēma: «Svinēsim, tikai bez liela trokšņa.» Svinēšana arī notika. Līgotāji uzvedās godam, tikai patiesa prieka gan nebija. Svētki bija sagandēti kā medus muca ar vienu darvas pilienu.» Ja Maskavā līgoja, tad kāpēc ne ZaļeniekosAgrākais ilggadējais Zaļenieku kultūras nama direktors Uldis Neibergs atceras Jāņus 1957. gadā Vispasaules studentu un jaunatnes festivālā Maskavā. Viņš tajā piedalījās kā visiem latvieša parametriem precīzi atbilstošs (gaiši mati, sportisks augums) tautas deju kolektīva dalībnieks. «Toreiz mēs braucām ar laivām pa Maskavas kanālu, kūrām ugunskurus, lēcām tiem pāri, vai visas pasaules pārstāvjus cienājām ar alu, sieru – rādījām, kā latvieši svin Jāņus,» stāsta U.Neibergs. Toreiz ar dejotājiem kopā, šķiet, bijis arī izcilais zinātnieks un diemžēl politiskā marionete Augusts Kirhenšteins. Šis piedzīvojums U.Neibergam 1960. gada Jāņu aizliegumu padarīja visai nenopietnu. Ja jau Maskavā kopā ar visas pasaules jauniešiem latviešu nacionālos svētkus varēja svinēt, tad kāpēc gan Latvijā ne. Un pamazām vēl padomju laikā šī tradīcija vismaz laukos atgriezās jau sabiedrisko pasākumu līmenī. Milicis tomēr pienācaSavulaik pazīstama restorāna «Lielupe» džeza pianiste jelgavniece Ruta Šmēdiņa, kas sešdesmitajos gados dzīvoja Namdaru ielā, atceras, ka, par spīti oficiālajam aizliegumam, tuvākie kaimiņi Līgo vakarā sanāca kopā. Tika klusi uzdziedāts, iedzerts alus, iekurts neliels ugunskurs, kas vairāk izskatījās pēc dārza gružu dedzināšanas. Reiz tādā līgošanā iejaucies milicis jeb tā laika policists. Laikam kāds kaimiņš atkritējs bija nosūdzējis. Varas vīrs licis nodzēst ugunskuru, taču pēc nelūgtā viesa aiziešanas tas atjaunots. Ap pusnakti līgošana parasti beigusies un visi izklīduši pa mājām. R.Šmēdiņa atzīst, ka Līgo, Lieldienas un Ziemassvētkus latvieši kaut ar mazumiņu svinējuši vienmēr. Interesanti, ka sešdesmito gadu Latvijā Līgo arvien manāmāk sāka svinēt arī cittautieši. Arī tad, ja latviski neprata, tad «līgo, līgo» piebalsot jau varēja. Arī viņi neņēma galvā it kā vadošās partijas rīkojumus. Daudzu padomju laikus piedzīvojušo atmiņās, šķiet, pati nepatīkamā lieta saistībā ar Līgo bija vajadzība Jāņu rītā iet darbā. Arī skolās bija eksāmeni un nodarbības. Ja varbūt pāris stundu gulēts, kāda gan var būt strādāšana! Dzēra kafiju un kaut kā jau pavadīja Jāņu dienu. Miezītē pie ugunskuraVecā jelgavniece no Miezītes Līga Brigadere atceras, ka pilsētas nomalē Jāņi gan svinēti vienmēr. Viņa saglabājusi folklorizējušos sešdesmito gadu rīmi, ko, pievienojot «Līgo, līgo!», dziedājuši pie ugunskura: «Atmaskota beidzot tika/Senā Jāņu politika,/Izrādās, ka Jāņi – senči/bija dzērāji un plenči./Izmantojot savu varu,/Samaitāja tautai garu;/Nevar atzīt tādu dzīvi/Tas, kurš domā progresīvi./Nost ar Jāņiem, sieru, alu!/Līgojot var dabūt galu./Nav ko aurot, dancot rumbu/Tad, kad draud ar atombumbu./Tagad jācīnās par mieru,/Nevis jāgrauž Jāņu sieru./Labāk tagad, draugi, radi,/Jāņos beigsim septiņgadi./Izvairīsimies no kara –/Mums būs rokā visa vara,/Jeņķi viņā dīķa malā/Lai mums iepūš otrā galā!»Vēl var piebilst, ka parastās dārza jāņogas tolaik asprātīgi ļaudis ironiski iesauca par «pelšenēm», tādējādi pasmīnot par savu lojalitāti pret pastāvošo varu.Salīdzinot padomju laikus, vecais jelgavnieks Aldis Hartmanis ir nobažījies, ka mūsdienās mazinās Līgosvētku ģimeniskums, svinēšana komercializējas līdz tādam neveselīgam stulbumam kā alus dzeršanas sacensības. Agrāk, kad svētkus nācās svinēt klusāk, tie izdevās mīļāki. Publikācijā izmantota Voldemāra Strīķa sastādītā grāmata «Likteņa agronomi», kas iznāks šovasar. Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas sagatavotā izziņaMeklējot atbildi par Jāņu svinēšanas aizliegumu, mums pieejamos avotos oficiālu dokumentu nav izdevies atrast. Ir laikabiedru liecības, ka Arvīda Pelšes varas laikā (1959 – 1965) vadošie darbinieki tika brīdināti neorganizēt nekādas svinēšanas un tajās nepiedalīties.Laikraksta «Literatūra un Māksla» jūnija numuros Jāņu dziesmas, panti vai dzejoļi publicēti vēl 1959. gadā, pēc tam vairākus gadus šādu publikāciju nav. Tikai 1967. gadā parādījās vairākas Jāņu tautasdziesmas un šai tematikai veltīti Jāņa Petera, Martas Bārbales un Valijas Brutānes dzejoļi.
