Brīdinājums vai, maksimums, 50 latu liels naudas sods. Paredzēts, ka turpmāk šādi tiks «štrāfēti» vecāki, kuru septiņus līdz trīspadsmit gadu vecās atvases guvušas traumas vai, nedod Dievs, zaudējušas pašu dārgāko – dzīvību. Projekta autori gan taisnojas, ka ieceres mērķis lielākoties ir audzināt mammas un tētus, lai viņi pievērstu vairāk uzmanības saviem mazajiem skolasbērniem, un sodīt tikai pašus, pašus nevērīgākos. Tomēr atklāts paliek jautājums – kam un kāds no tā visa būs labums?Jāpiekrīt, ka bērnu traumatisma statistika Latvijā nav iepriecinoša. Katru gadu saņemam arī ziņas par noslīkušiem, notriektiem un citādi nogalinātiem bērniem. Daudzas nelaimes varēja nenotikt, ja līdzās būtu pieaugušie. Taču skaidrs, ka jaunajam cilvēciņam, kurš pārkāpis skolas slieksni, nav iespējams un arī nevajag visur staigāt līdzi, jo viņam jākļūst patstāvīgam. Atliek paļauties uz likteni un bērna apziņā ierakstītajiem brīdinājumiem. Cerēt, ka viņam pietiks prāta un veiksmes neiekulties veselību un dzīvību apdraudošās situācijās. Vecāki savus bērnus taču mīl un nenovēl viņiem iet bojā!Speciālisti gan novērojuši, ka mazie pilsoņi ne vienmēr zina, kas ir bīstami. Mājās to nav stāstījuši, un tā nu reiz ir problēma. Tādēļ, manuprāt, labāk būtu bijis izvērst plašu informatīvu kampaņu, ka, piemēram, nevajag lēkt uz galvas ūdenī, atbildēt svešiniekam, skriet pāri ielai vai līst jaunceltnēs, nevis biedēt ar naudas sodiem. Taču mūsu sabiedrībā, šķiet, nekāda audzināšana bez soda piesaukšanas nav iespējama.Skumju smaidu izraisa arī nolūks sodīt ilgstoši un apzināti bezatbildīgos vecākus, kuru apziņu ar apskaužamu regularitāti, visticamāk, bloķē apreibinošas vielas. Vai tiešām viņi būs tie maksātāji un pie prāta nācēji?
