Kādā no Rīgas Sociālo pakalpojumu aģentūras rīkotajiem pasākumiem, kas veltīts audžuģimeņu kustības veicināšanai, atklājās, ka viena no Latvijā izcilākajām ģimenēm, kas audzinājusi vai turpina audzināt desmit pieņemtos bērnus, dzīvo Jelgavā. Audžuvecāki ir Aija un Jāzeps Dzierkali. Viņu pašu ģimenē ir piedzimuši deviņi bērni. Pēc tagadējiem rēķiniem sanāk, ka Dzierkalu laulībā, kas turpinās 29. gadu, aprūpēti 19 bērni.
Kā noteikt īsto?
Dzierkali ir deklarēti Rīgā (tāpēc atskaitēs par vietējām audžuģimenēm viņi tik vienkārši neparādās), un ģimenes nākotnes plāni vairāk saistās ar Jāzepa dzimto Latgali. Taču Jelgava ir Aijas dzimtā pilsēta, viņai kopā ar Jāzepu – mīlestības pilsēta, kur 1989. gada martā LLU Meža fakultātes ballē viņi pirmo reizi satikās. Negaidīti sanāca tā, ka pirms diviem gadiem ģimene atgriezās Jelgavā un noīrēja dzīvokli. Rīgas dzīvokli un iesākto ģimenes mājas jaunbūvi nācās atstāt bankai.
Taču neveiksme ar īpašumiem un finansēm nav mazinājusi ģimenes varēšanu uzņemties rūpes par bērniem. Pirms divām nedēļām Dzierkali pieņēma divus brāļus – gadu veco Ņikitu un trīsgadīgo Aināru, kuru māte nespēj par puikām parūpēties. Aija atzīst, ka būt audžumammai viņai ir kā darbs, par to viņai no šī gada maksā algu un arī nodokļus (līdz tam bija tikai bērnu kopšanas pabalsti). Diemžēl vēl neviens politiskais spēks Latvijā nav panācis, ka daudzbērnu ģimeņu mātēm par viņu darbu, audzinot pašu bērnus, tiktu nomaksāti nodokļi, lai viņas varētu saņemt medicīnisko aprūpi un vecuma pensiju.
Bet kā cilvēks jaunībā var saprast, ka ir satikta īstā mīlestība, ar kuru kopā iet kaut uz pasaules malu? Aija tovakar deju zālē Jāzepu pamanījusi tūlīt. Tolaik Jāzeps mācījās Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē, bet Aija pēc 2. vidusskolas beigšanas strādāja Kibernētikas katedrā, kas bija viena no pirmajām vietām, kur LLU sāka lietot datorus. Jāzeps studēt bija atgriezies pēc pārtraukuma. 1987. gadā, kad padomju impērija sāka jukt, obligātajā karadienestā iesauca arī studentus. Pēc atgriešanās mājās Jāzeps atšķirībā no daudziem citiem agrākajiem studiju biedriem mācības apņēmīgi turpināja. Atceroties pirmās tikšanās brīdi, Aija stāsta: “Es neizrādīju, ka Jāzepu redzu. Nogāju maliņā ar draudzenēm, taču patiesībā ar acs kaktiņu vēroju, ko viņš dara. Cik ilgi stāvēs! Nāca lūgt dejot. Dejojot nerunāju. Lepna meitene. Neiešu izrādīt, ka man viņš patīk,” pasmaida Aija. Pusballi nodejojot, Jāzeps Aijai bija pajautājis tikai vienu – vai meitenes sirds ir brīva. Ar otro tikšanās reizi viņš sapratis, ka Aija par visiem simt procentiem ir īstā, kas jāved rādīt vecākiem, līdzi paņemot arī pasi laulības pieteikšanai.
Ne tik ātri Aijai veicās izveidot labas attiecības ar Jāzepa vecākiem Latgalē. Jāzepa māte jau bija dēlam nodomājusi labi zināmu meiteni turpat Kārsavā. Viņa bija latgaliete un katoļticīga. Turpretī Aija nekristīta un sveša. Tomēr četrus mēnešus pēc iepazīšanās Jelgavā abi Malnavas Rožukroņa Dievmātes Romas katoļu baznīcā laulājās.
Mazmeitas dzīvo Nautrēnos
Nākamajā gadā turpat Latgalē Dzierkalu ģimenē piedzima dēls Kaspars. Latgalē pasaulē nāca arī Jānis, Katrīna, Kristīne un Elizabete. Tagad visi pieci jau ir pastāvīgi jauni cilvēki ar savu profesiju un aicinājumu. Vecākā meita Katrīna, kas piedzima 1992. gadā, pabeigusi Robežsargu koledžu, strādā uz Krievijas robežas un ir ieprecējusies Nautrēnos. Tādējādi Aija un Jāzeps ir ne tikai vecāki un audžuvecāki, bet arī vecvecāki divām mazmeitām. Savukārt Kristīne dzīvo kopā ar vecākiem Jelgavā, LLU studē maģistrantūrā, spēlē volejbolu un šogad studentu pašpārvaldē tika atzīta par “Gada sportisti 2017”.
Drukātā vārda spēks
“Atceros to laiku, kad gaidījām Elizabeti. Tā man bija pirmā reize, kad jutos patiešām apjukusi. Nevienam no radiniekiem un draugu lokā nebija tik daudz bērnu. Pārsvarā bija ģimenes ar diviem vai trijiem bērniem. Laukos parasti ievēro visu, kas notiek ģimenēs. Taču kāds gadījums man deva lielu drosmi nebaidīties ne no piektā, ne no nākamajiem bērniem. Proti, mājās uz skapjaugšas atradu vienu vecāku žurnālu, kura pirmajā lappusē bija stāsts par Māra un Diānas Dravnieku ģimeni ar septiņiem (vēlāk astoņiem – red.) bērniem. Izlasīju rakstiņu, un tas man deva ticību, ka viss būs labi,” stāsta Aija, uzsverot rakstītā vārda spēku.
Gadu pēc gada dzimstot bērniem, jaunajai sievai studēšana vairs nesanāca, arī Jāzeps studijas LLU neklātienē nepabeidza. Salnavā dzimta atguva senču zemi un sparīgi sāka kopt saimniecību. “Pie govs sēdēdama, ar kāju šūpoju bērnu ratiņus,” atkal smaidot, stāsta Aija.
1996. gadā Dzierkali nolēma pārcelties uz Rīgu. Tur Jāzeps sāka vadīt būvdarbus, ko dara vēl joprojām, taču Aijai turpināja dzimt bērni: 1997. gadā – Mārtiņš, tagad sporta aprindās labi pazīstams profesionāls hokejists, kas spēlē ASV, bet sirds un nākotnes plāni ir Latgalē, 2000. gadā – Marija Terēze, kas mācās Āgenskalna Valsts ģimnāzijā un gatavojas studēt par fizioterapeiti. Rīgā piedzima arī jaunākās meitas Karolīna un Sabīne Anna, kas skolojas Jelgavā.
No ciemiņa par krustmeitu
Stāsts par Dzierkalu ģimenē pieņemtajiem bērniem sākās vēl Latgalē. Aijai vienmēr sāpējusi sirds par tiem, kam nav māju un iespēju izjust dzīvi ģimenē. Latgales televīzijā viņa noskatījusies raidījumu, kurā ģimenes aicinātas pa vasaru uzņemt bērnu no bērnunama. “Aizbraucu uz Istalsnas bērnunamu. Man iedeva Oļesju, desmitgadīgu meiteni. Sešus gadus pie mums brauca, nokristījām un kļuvām par viņas vecākiem. Oļesjas māsu Ņinu aizbildniecībā savā ģimenē pieņēma Jāzepa māsa,” stāsta Aija. Kad Oļesjai bija 16 gadu, negaidīti Dzierkali saņēma vēstuli no Istalsnas bērnunama audzinātājas. Meitenei iestājusies grūtniecība, un tādēļ jātaisa aborts! Tā Dzierkali paņēma aizbildniecībā Oļesju un arī viņas jaundzimušo dēlu, kas citādi pēc pastāvošās kārtības būtu jāsūta katrs uz savu bērnunamu. Bērna tēvs ne par mazo, ne par Oļesju rūpēties nespēja. Oļesja pie Dzierkaliem nodzīvoja līdz pilngadībai, pabeidza arī vakarskolu. Beidzamās ziņas par Oļesju ir tādas, ka viņa ir precējusies trīs bērnu māte, dzīvo ārzemēs. Diemžēl sakari ir pārtrūkuši.
2000. gadu sākumā Dzierkali kļuva par audžuvecākiem Stīvenam, Kristai un Zanei. Pirmie divi bērni viņu ģimenē auga divus trīs gadus, tad tika adoptēti un dzīvo Francijā. Aija atzīst, ka grūti ir šķirties no bērniem, kas ir ģimenē audzināti. Sirdi mierinātu tas, ka viņiem pie jaunajiem vecākiem iet labi. Par Kristu Aijai tāda paļāvība ir. Ar meitenes jaunajiem vecākiem Dzierkali uztur saikni. Taču Stīvena vecāki nevēlas būt kontaktā ar zēna agrākajiem audžuvecākiem.
Arī Zane ir audžubērns, kas jau apzinīgā vecumā nevēlējās, lai viņu adoptē uz ārzemēm. Kopā ar audžumāsu Mariju Terēzi abas kopā dzīvo Rīgā. Zanei ir 20 gadu, un viņa strādā par tekstu redaktori kādā ziņu portālā.
Arī desmitgadīgais Valdis (īstajā vārdā Vladimirs) pirms diviem gadiem atteicās no adopcijas uz ārzemēm, lai arī, kā Aija atceras, toreiz viņu iespējamie jaunie vecāki apdāvināja no galvas līdz kājām.
Sešgadīgais Markus un astoņgadīgā Anastasija ir Dzierkalu adoptēti jau ļoti agrā vecumā.
Jelgavā jūt atbalstu
Par jaunpienācējiem Ņikitu un viņa brāli Aināru Aija stāsta – nonākot ģimenē, zēni atplaukuši. Nav salīdzināmi ar tiem “sālsstabiņiem”, kādi bija, satiekot sociālās aprūpes centrā Rīgā, Pļavniekos. Pēc nedēļas audžuģimenē jaunākais Ņikita Aijai jau dod buču un pie rokas paklausīgi iet trīsgadīgais Ainārs. Taču zēns līdz šim nav iemācījies vārdu “nē!” Sākums audžuģimenē ir grūts. “Vakaros jūtos kā izspiests citrons,” atzīst audžumamma Aija. “Varbūt mēs viņus varam vest atpakaļ?” reiz ieminējies Markus, kas kopā ar Valdi lielā mērā ir uzņēmies rūpes par jaunpienācējiem un pirms tam ļoti gaidījis viņu ierašanos. Brāļu atpakaļceļš uz agrākajām mājām gan ir iespējams tikai tad, ja viņu īstajai mātei izdodas nostāties uz kājām. Taču par to Aija ir visai skeptiska. Īstā māte, kā to viņai pieprasa bāriņtiesa, gan katru dienu zvana un interesējas par dēliem.
Par dzīvi Jelgavā Aija teic, ka dzimtajā pilsētā jūt atbalstu. Viņa ir mācījusies Jelgavas 2. vidusskolā ar mājas saimniekiem, no kuriem izīrējuši dzīvokli un kam nav pretenziju, ka viņu īpašumā “būs pilna māja ar bērniem”. No vietējās pašvaldības Aija nekādu atbalstu negaida, jo ģimene deklarējusies Rīgā. Ar Rīgas bāriņtiesu noslēgti līgumi par Valdi, Aināru, Ņikitu. Tomēr Aija Dzierkale atzīst, ka būtu labi, ja daudzbērnu ģimene varētu saņemt tās pašas brīvpusdienas skolā, atlaides skolēnu interešu izglītībā.
Jāzeps Jelgavā ierodas tikai vēlu vakarā, jo strādā Rīgā. Nedēļas nogale Jāzepam un bieži vien arī visai ģimenei paiet Kārsavas pusē (ceļš automašīnā līdz turienei aizņem piecas stundas), un plānots, ka Dzierkali turp varētu pārcelties uz pastāvīgu dzīvi. Uz jautājumu, kad tas varētu notikt, Aija atbild ar smaidu: “Ko mēs varam plānot! Mēs plānojam, Dievs dara. Aizbraucu uz Kārsavu, negribas atpakaļ. Atbraucu uz Jelgavu – un arī šeit ir labi,” teic Aija, kas taču ir jelgavniece.
Guntra Gulbe, Skolotāja
Domāju, ka Aija un Jāzeps Dzierkali ir Latvijas lepnums. Aija bija manā pirmajā audzināmajā klasē, kas beidza Jelgavas 2. vidusskolu 1985. gadā. Kad, tiekoties salidojumos, jautāju: “Cik tev ir bērnu?”, viņa nekad man to nesaka. Jau vidusskolā Aija bija ļoti jauka. Mēs daudz runājām par dzīvi un draudzīgas attiecības uzturam arī tagad. Tā bija sporta klase, kur sanākuši pilsētas labākie sportisti. Arī Aija nodarbojās ar vieglatlētiku. Klasē viņa bija atbildīgā par stundu kavējumiem. Nepateicīgs sabiedriskais pienākums, taču viņa uzdoto veica ļoti precīzi. Laba organizatore, arī tagad rīkojot klases salidojumus.
Baiba Ozola, daudzbērnu ģimenes mamma
Man ir ļoti siltas atmiņas par Aiju Dzierkali un viņas kuplo ģimeni. Ar Dzierkaļu ģimenes vecākiem iepazināmies apvienības “Laulāto tikšanās” laulāto rekolekcijās 2001. gadā, kur mēs bijām kā klausītāji, bet Jāzeps un Aija – animatori, kas ar pāriem dalījās dažos savas dzīves notikumos. Tobrīd viņiem bija septiņi bērni, un viņu dzīves liecības un stāsts par to, kā Dievs līdz šim ir vadījis abu ikdienas gaitas, mani ļoti iedvesmoja. Es apbrīnoju, cik starojoša un laimīga bija Aija, stāstot par to, kā viņa kā sieviete izdzīvo savas dzīves aicinājumu – būt lielas ģimenes mammai. Mani uzrunāja vārdi, ka kalpošana ģimenē ir kā dzīvot Dievam par godu. Ko mēs esam darījuši vienam no vismazākajiem, tas ir, mūsu bērniem, to mēs Dievam esam darījuši. Aija un Jāzeps palīdzēja ieraudzīt mūsu patieso aicinājumu. Ļoti priecājos, ka īstajā laikā un vietā viņi bija kā ceļa rādītāji.
____________
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas apkopotā statistika liecina, ka 2017. gadā pirmo reizi Latvijā audžuģimenēs ārpusģimenes aprūpe tika nodrošināta lielākam bērnu skaitam nekā aprūpes iestādēs. Līdzīgi pirmo reizi aprūpes iestādēs esošo bērnu skaits vecumā līdz trīs gadiem ir zemāks par desmit procentiem. Lai gan šo tendenci speciālisti vērtē kā ļoti pozitīvu, vēl aizvien pērnā gada beigās šajās iestādēs atradās 1216 no ģimenēm izņemti bērni, kuriem vajadzētu atrast aizbildņus, audžuģimenes vai arī adoptētājus.
____________
Jelgavā ir astoņas audžuģimenes, kā arī divas ģimenes mācās šī statusa iegūšanai. 101 personai piešķirts aizbildņa statuss, un aizbildņu ģimeņu aprūpē atrodas 132 bērni.
Jelgavas novadā ir 16 audžuģimenes un sešas ģimenes mācās audžuģimenes statusa iegūšanai. Ozolnieku novadā ir viena audžuģimene un 18 personām piešķirts aizbildņa statuss.
Valsts noteiktā audžuvecāku alga par darbu
Par vienu audžuģimenē ievietoto bērnu – 171 eiro mēnesī
Ja audžuģimenē ievietoti divi bērni – 222,30 eiro mēnesī
Ja trīs un vairāk bērnu – 273,60 eiro mēnesī
