Ikvienam dzīvē pienāk brīdis, kad viss šķiet tik sapiņķerējies un neatrisināms, ka nav izejas. Prātā iešaujas doma: «Negribu dzīvot. Gribu mierīgi nomirt…» Parasti tas drīz vien pāriet, un dzīve turpinās.
Ikvienam dzīvē pienāk brīdis, kad viss šķiet tik sapiņķerējies un neatrisināms, ka nav izejas. Prātā iešaujas doma: “Negribu dzīvot. Gribu mierīgi nomirt…” Parasti tas drīz vien pāriet, un dzīve turpinās.
Sieviete, par kuru būs šis stāsts, mēģināja izdarīt pašnāvību, domādama, ka savas problēmas atrisinās, aizejot no šīs pasaules. “Paldies Dievam, paliku dzīva, neskatoties uz elli, kas bija jāpārdzīvo pēc tam,” viņa saka. Pirms sarunas viņa apgalvoja, ka esot gatava atklātībai: “Ja nu kādam tas palīdz neizdarīt lielo kļūdu…” Bet runājot viņa saprata, ka atmiņas vēl ir gluži svaigas un to atcerēties arī pēc ilga laika ir ļoti sāpīgi. Varbūt arī tādēļ šis stāsts ir mazliet saraustīts…
Viss notika pēkšņi, tāds lēmums manā prātā nebija ilgi briedis. Tajā vakarā likās, ka sāp tik ļoti, ka nomiršu no sirdssāpēm. Iedomājos savu dzīvi kā tuneli, un priekšā bija tumsa – liela, nepārvarama, nebeidzama tumsa. Ne mazākā gaismas stariņa. Paķēru no aptieciņas jauno miega zāļu pudelīti un izdzēru.
… viss sāka griezties, vairs nespēju kontrolēt savas domas un sajūtas. Nodomāju – ir labi…
Darbojās tikai domas
Nākamais, ko atceros, bija ātrās palīdzības ārste, kas centās labot pastrādāto. Visu, kas notika, atminos, tikai pati neko nespēju ne pateikt, ne lāgā izdarīt. Kaut gan laiks starp zāļu iedzeršanu un mediķu atbraukšanu bija īss, medikamenti bija paspējuši kārtīgi iedarboties. Pateikt neko nevarēju, mute neklausīja. Sajūta bija briesmīga – tu centies kaut ko pateikt un jūti, ka lūpu kaktiņi paveras, bet skaņas ir tik tikko saprotamas. Arī laika izjūta bija zudusi, šķita, ka manu kuņģi skaloja vairākas stundas. Taču pēc izdzertajiem gandrīz desmit litriem es visa sastāvēju no ūdens, bet no daudzajām tabletēm nebija ne vēsts. Izvēmu tikai pāris ripiņu, kas ārstam lika domāt, ka neko daudz neesmu iedzērusi un šo “pasākumu” tikai tēloju. Tomēr viņš pildīja savus pienākumus godam, arī kuņģa skalošanu. Bet manī bija iesēdies tikai pretīgums pret sevi. Paklausīgi darīju, ko ārsts teica un cik ķermenis klausīja. Dakteris centās saprast manis teikto, bet mūsu sazināšanās īpaši neizdevās. Sapratuši, ka skalošana vairāk nelīdzēs, mediķi mani aizveda uz slimnīcu. Arī paiet nevarēju – kājas bija mīkstas kā no silta sviesta, tiklīdz spēru soli, kritu bezdibenī. Mans ķermenis darbojās pilnīgi nošķirti no prāta. Ik pa laikam iekritu dziļā miegā, jo zāles bija pamatīgi iedarbojušās.
Attieksme kā cietumā
…. Slimnīca. Mani ar ratiņiem kaut kur veda. Apstājās pie kādas telpas, kur izsēdināja. Tā bija kāda maza palāta. Jutos ļoti miegaini. Pienāca pavecāka sieviete – pat nezinu, ārste vai māsiņa. Viņa norāva man jaku: “Ģērbies nost un beidz tēlot!” Sajutu, ka vienīgais, kas daudz maz man klausa, ir mugurkauls, kas sēžot turas taisni. Arī rokas bija ļenganas. “Nu ģērbies taču, stulbene!” sieviete mani raustīja. “Eš t… p…” mēģināju kaut ko pateikt, bet vairāk par šļupstiem nekas neiznāca. Lēnām centos paskaidrot, ka fiziski to nevaru izdarīt. Viņa novilka jaku un aizgāja. “Šī nevar būt slimnīca. Tas vienkārši nevar būt,” domas maisījās pa galvu. Jutos kā pēdējā grīdaslupata, kuru katrs var raustīt, kā gribas, katrs var uzliet savu samazgu daļu. Mani pārņēma bailes. Biju pilnīgi neaizsargāta – ķermenis atsacījās darboties, un arī pateikt neko sakarīgu nevarēju. Šaudījās tikai domas. Atkal miegs. Nogūlos turpat uz kušetes.
… gaitenis. Mani atkal kaut kur veda. Uz palātu. Tur gulēja divas pavisam vecas tantiņas. Šī māsiņa bija daudz iejūtīgāka, pareizāk sakot, cilvēcīgāka. Man taču nevajadzēja līdzjūtību. Vienkārši attieksmi kā pret cilvēku… Man parādīja gultu, palīdzēja apgulties un lika pagaidīt – tūlīt vedīšot sistēmu. Laiks vilkās mūžīgi, miega lēkmes bija pārtapušas par nepārvaramu nogurumu, bet aizmigt nevarēju.
Apziņa sadalījās divās daļās
… gulēju. Gaitenī notika kaut kāda darbība. Palātas biedrene, veca kundze, tikko ienākušajai māsiņai jautāja, kas man kaišot. “Pašnāvniece. Darīt nebija ko, zāles sarijās,” viņa novīpsnāja. “Lai tagad guļ – atgūstas… Gan jau pēc kāda mēneša atkal te paciemosies…”
“Redz, kā, jaunatnei vairs nav ko darīt! Atraduši nepārvaramās problēmas,” vecā kundze sāka pie sevis skaļi spriest. Pēc tam pievērsās man. “Nu, vai tagad labāk palika? Ko tad tu gribēji ar to panākt? Kādu iežēlināt?” viņa mēģināja parunāties. Man nebija ne vēlēšanās, ne spēka kaut ko skaidrot. Ļaujiet mierīgi pagulēt – tā bija mana vienīgā vēlēšanās. Bet kundze nerimās un aizvien aktīvāk mēģināja manas smadzenes “iestādīt” pareizi.
… halucinācijas… Mana apziņa bija sadalījusies divās daļās – paralēli risinājās dažādi notikumi. Kundze vēl joprojām kaut kur tālumā moralizēja. Tajā pašā laikā notika arī kaut kas cits. Smēķēju. Ak, šausmas, kur man pēkšņi rokās gadījās cigarete? Un kur liku izsmēķi? Kas ar mani notiek? Iekritu atpakaļ realitātē – nē, nav nekādas cigaretes. Es gulēju gultā, un vēl joprojām skanēja vecās kundzes monotonā balss.
Guļot izdzīvoju daudzus notikumus, kas bija tikai halucinācijas. Redzēju savus mīļos cilvēkus, kas ir apcietināti, ka ar viņiem notiek nelaimes un viņi nokļūst slimnīcā. Manam draugam uzvilkts trako krekls, un viņš aizvests uz “psiheni”. Ik pa laikam iekritu realitātē.
Sajutu, ka vajag uz tualeti. Centos piecelties. Kājas bija ļenganas, bet pieturoties it kā nostāvēt varēju. Lēnām mēģināju iziet no palātas. “Kur tad skriesi, pēc nākamajām miega zālēm?” indīgi jautāja kundze. Centos ko paskaidrot, bet mēle vēl joprojām neklausīja. Viņa piecēlās un iegrūda mani atpakaļ gultā. Es lēni burtoju “L…lūūū…dz…u, pp… p…a…l…īdz…iet mmm…an.” Sieviete nereaģēja, tikai nobubināja, lai guļot. Paldies dievam, atnāca laipnā dakterīte. Viņa pacietīgi uzklausīja un palīdzēja.
Bez paskaidrojumiem ieliek “psihenē”
“Celies augšā! Braucam!” mani pamodināja, jauna sieviete. Neredzēta seja. “Uz kurieni?” konstatēju, ka varu diezgan labi parunāt. “Braucam,” viņa atkārtoja. “Manas drēbes, jaka, jāapģērbjas,” centos kaut ko saprast. “Neko nevajag,” viņa mani piecēla, iedeva jaku un veda uz mašīnu.
Braucām diezgan ilgi. Kurp? Apstājāmies pie kādas ēkas – psihiatriskās slimnīcas. No tās iznāca vīrietis, uzdeva pāris vispārīgu jautājumu un aizgāja. Jaunā sieviete mani ieveda slimnīcā un atstāja. Uz maniem jautājumiem neviens neatbildēja… Tikai noskaidroja manu vārdu, uzvārdu un vēl pāris formalitāšu.
Sapratu, ka esmu tur ieslodzīta. Uz manu jautājumu “cik ilgi?” skanēja atbilde – varbūt mēnesi, varbūt ilgāk, tad redzēs… “Ak Dievs, tikai ne to,” domas šaudījās nejēdzīgā ātrumā. “Kāpēc, kas noticis?” jautāju. “Te tev būs laiks pārdomāt to, ko esi izdarījusi. Lai nākamreiz nesagribas neko tādu…” paskaidroja kāda sieviete. “Tas ir obligāti?” acīs saskrēja asaras. “Lūdzu, tikai ne to…”
Durvis ar rokturi tikai vienā pusē
“Šeit būs tava vieta,” man norādīja gultu un skapīti. Mani veda caur daudzām durvīm, un gandrīz visām rokturis bija tikai vienā – otrajā – pusē. Apsēdos uz gultas… Kāda sieviete visu laiku staigāja apkārt un apkārtējiem kaut ko jautāja. Neviens viņu neņēma galvā. Cita atkal pie sevis dungoja un kaut ko ķimerēja, vēl viena sēdēja un šūpojās. “Mana dzīve ir beigusies, es no šejienes iziešu tāda pati. Lūdzu, dodiet man otru iespēju!” pie sevis lūdzos un atgūlos. Tikai guļot var paiet laiks. Tikai guļot neredzēšu, kas notiek apkārt.
“Jums jāiet pie dakterītes,” kāds mani modināja. Tā bija kāda patīkama sieviete. Arī ārste izskatījās sirsnīga. Viņa aprunājas ar mani un secināja: “Jūs esat pie pilnas saprašanas. Jums ilgstoša uzturēšanās šeit nenāks par labu.” Mūsu saruna ilga vismaz stundu. “Kādas pāris dienas būs šeit jāpavada. Rīt vēl atnāksiet un tad drīz tiksiet mājās.” Viņa bija vienīgā, kas deva cerību, ka viss varētu nostāties daudzmaz vietā. Viņa vienīgā man deva otru iespēju. Šī sieviete mani izglāba no vēl lielāka vājprāta. Viņa tik ļoti atšķīrās no tiem cilvēkiem, kas bija slimnīcā…
Nākamajā dienā mani aizveda mājās. Viss bija pa vecam. Viss, izņemot mani…
Otrā iespēja – vislielākā dāvana
To, ka paliku dzīva, uzskatu par dāvanu, neskatoties uz elli, kam izgāju cauri pēc tam. Tā ir vienreizēja iespēja, un es to patiešām novērtēju. Pēc pašnāvības mēģinājuma manas problēmas nekur nebija pazudušas. Gluži otrādi, tām klāt vēl nāca vilšanās paziņās, kas, liekas, guva gandarījumu, pārstāstot citiem to, ko biju izdarījusi.
Ilgu laiku negribēju iet ārā no mājas, jo informācija par manu pašnāvības mēģinājumu lidoja vēja spārniem. Sekoja daudz pamācību, daudz pārmetumu.
Pēc šā gadījuma ievēroju, cik ļoti cilvēkiem patīk parādīt savu pārākumu, pamācīt un nosodīt. Nenāk ne prātā, ka mani vajadzētu žēlot vai izteikt līdzjūtību. Varbūt vienkārši dažreiz der paklusēt…
“Par to es padomāšu rīt!”
Tiem, kas vairākkārt domājuši, ka pašnāvība ir vienīgā izeja, varu pateikt: “Nav tādu problēmu, ko nevar atrisināt. To nu es esmu sapratusi.” Visbiežāk bezcerība uznāk vakaros. Tad nevajadzētu iegrimt dziļos prātojumos par dzīves jēgu un to, vai vispār ir vērts dzīvot, bet gan aiziet gulēt. Un jūs redzēsiet – no rīta viss šķitīs vienkāršāk. Drosme nav nomirt, bet gan dzīvot tālāk. Šajā situācijā ļoti piemērots ir Skārletas teiciens no filmas “Vējiem līdzi”: “Par to es padomāšu rīt!”
