Kaut arī meteorologi brīdināja par lietu, stipru vēju un pat krusu, otrdien Latvijas Lauksaimniecības universitātes rīkotajā un «Zemgales Ziņu» rosinātajā otrajā «Drosmes un cilvēcības velobraucienā», godinot profesora Āboliņa drosmi un cilvēcību, no Jelgavas uz Auci devās 23 studenti, mācību spēki, skolēni un citi dalībnieki vecumā no 12 līdz 73 gadiem. Līdz galam aizbrauca 21 dalībnieks.
Sešdesmit piecu kilometru garais ceļš ar pieturām Garajos kalnos, Glūdas skolā, Tērvetes novada Annas Brigaderes pamatskolā un Penkules tautas namā ritēja, viegla ziemeļu vēja pavadīts. Kad līdz galamērķim Aucē bija atlikuši apmēram pieci kilometri, velobrauciena astes galu samērcēja lietus.Pieturās izglīto dvēseli un prātu Pirmajā pieturas vietā brauciena dalībniekus uzrunāja slimnīcas «Ģintermuiža» muzeja vadītāja Anastasija Meijere. Viņa aicināja stiprināt sabiedrībā iejūtību pret cilvēkiem, kas cieš no garīgām slimībām, kā arī stāstīja par nelaiķes ārstes Intas Čakstes līdz šim neīstenoto ieceri vecā padomju laika piemiņas akmens vietā izveidot jaunu pieminekli ar visu kara laikā nežēlīgi nogalināto slimnieku vārdiem. Ilgāka pietura velobraucienā iznāca Penkules tautas namā, kas atrodas blakus vairāk nekā kilometru dziļam pazemes urbumam. Penkulnieks Astrīds Freimanis, viens no pazīstamākajiem ģeologiem Latvijā, uzstājās ar prezentāciju par perspektīvām zemes siltuma izmantošanā apkurē, elektrības ražošanā un citās jomās, ieskaitot zivju audzēšanu. Atslodze no sesijasGalamērķī Aucē pie ugunskura tika ēstas pasākuma atbalstītāju sarūpētās desas, auzu putra, kurai piedevās bija no dalībnieku mājām sanestais ievārījums. Lauku inženieru fakultātes otrā kursa students topošais mērnieks Klāvs Strelēvics par brauciena iespaidiem saka: «Iepazinu daudz jaunu cilvēku, pavizinājos. Tomēr kāda atslodzīte no sesijas.» Gari pārbraucieni ar velosipēdu viņam patīkot. Reiz desmit stundās Klāvs esot atminies no mājām Ventspilī līdz Jelgavai. Jaunākais dalībnieks Bauskas pamatskolas 5. klases skolnieks Toms, kurš brauca kopā ar tēvu Lauksaimniecības fakultātes docentu Kasparu Kampusu, par visgrūtākajiem sauc pēdējos kilometrus, kad, izmirkstot lietū, salušas rokas. Vecākais dalībnieks Pēteris Baranovskis atzīst, ka otrais «Drosmes un cilvēcības velobrauciens» atšķirībā no pirmā, kas notika pērn pretvējā, viņam pagājis krietni vieglāk. Vienīgā ķibele, ka Bēnē ritenim nācās nomainīt tukšo riepu. Divi senioru vecuma velosipēdisti līdz Aucei nebrauca, bet trim jauniešiem – Meža fakultātes studentei Katrīnai Jaunslavietei, Aināram Lupiķim, kā arī K.Strelēvicam – ceļš līdz Aucei likās par īsu. Viņi pēc finiša nekāpa organizatoru sarūpētajā autobusā, bet atgriezās Jelgavā, minoties uz velosipēdiem. Mazdēls cer, ka nākamgad brauks atkalJāatgādina, ka «Drosmes un cilvēcības velobrauciens» atkārto ceļu, ko 1941. gada vasarā, braucot ar divriteni, veica Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas asistents Jānis Āboliņš. Jelgavā uzzinot, ka Aucē holokausta represijās nacisti apcietinājuši mācību un pētījumu saimniecības direktoru Paulu Dermani un kādu ebreju kolēģi, J.Āboliņš devās tos glābt. Pateicoties drosmei un vācu valodas zināšanām, J.Āboliņam izdevās panākt P.Dermana atbrīvošanu. Velobraucienā otro reizi piedalījās arī J.Āboliņa mazdēls Jānis.
