Cik drošs esi tu, es, mēs visi? Ko šodien katrs no mums kā indivīds domā par savu drošību?
Cik drošs esi tu, es, mēs visi? Ko šodien katrs no mums kā indivīds domā par savu drošību? Uz to ir mēģinājuši atbildēt Apvienoto Nāciju Organizācijas aprūpē iznākušā apjomīgā pētījuma “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2002/2003. Cilvēkdrošība” autori.
Daudzi atklāj, ka jūtas nedroši, baidās par sevi, ģimeni un bērnu nākotni. Dzīvojot “kopīgajā tautu saimē”, skaidri zināji, ka tevi par brīvu ārstēs, bērnus mācīs un darbu, lai nopelnītu maizes kumosu, vienmēr dabūsi. Šodien ārstēšanai un izglītībai vajadzīgi ievērojami naudas līdzekļi, bet darbu, ja nav apgūta kāda pieprasīta specialitāte vai nav vajadzīgo iemaņu, ir grūti atrast.
Pēdējo gadu pārmaiņas skārušas visas valsts struktūras un sistēmas, kas izraisījis sabiedrības polarizāciju, un tā ir visu pārvaldes struktūru problēma. Šodien katram pašam jāmācās konkurēt mainīgajos darbaspēka tirgus apstākļos un pielāgoties sociālās drošības sistēmai. Vairāk jāpaļaujas pašiem uz sevi, jo tavu konkurētspēju nesaudzīgajā darba tirgū nepacels ne valdība, ne pašvaldība.
Daudzi notikušās pārmaiņas uztvēruši kā izdevību uzlabot savu un tuvinieku labklājību. Pētījums liecina, ka aktīvākajiem piemīt spēja nenonākt nedrošā situācijā un nezaudēt drošības izjūtu. Nelabvēlīgās situācijās viņi daudz veiksmīgāk tiek cauri bez smagām sekām un daudz ātrāk atgūstas. Lielākā daļa aptaujāto atzīst, ka drošības izjūtu visvairāk rada ģimene un draugi, un zīmīgi, ka, pretēji valdošajam uzskatam, drošības izjūtu daudz mazāk palielina ticība Dievam, baznīca, kopības izjūta ar tautu, skolas un darba biedri, policija, zinātnes atklājumi, kaimiņi, bruņotie spēki, veselības un sociālās aprūpes sistēma.
Lai kā tika apgalvots, katra indivīda drošības izjūtu mazāk palielina valsts iestāšanās pasaules lielākajās kolektīvās drošības organizācijās – NATO un Eiropas Savienībā. Sarežģītā situācijā iedzīvotāji visvairāk uzticētos sev, radiniekiem un draugiem. Retāk palīdzība tiktu gaidīta no kolēģiem, valsts vai pašvaldību iestādēm, bet visnenozīmīgākais atbalsts grūtā situācijā būtu minētās starptautiskās organizācijas.
Mums būs jāapgūst kas jauns – drošumspēja, kas, pēc pētījuma autoru domām, nozīmē katra spēju nenonākt nedrošā situācijā un nezaudēt drošības izjūtu, bet, ja tas ir noticis, drošību un drošības izjūtu atgūt. Turklāt jāņem vērā, ka šoreiz gan valstij, gan pašvaldībām nākotnē daudz vairāk būs jāpievēršas katram indivīdam atsevišķi. Katrs mēs esam unikāls kā personība, un tikai, ņemot to par pamatu, var teikt, ka veidojam grupas un kopēju interešu veidotas apvienības. Ja valsts un pašvaldības nespēs uz sabiedrību palūkoties no indivīda drošības viedokļa un turpinās mērīt tikai visas sabiedrības vajadzību kategorijās, cilvēks savā valstī nekad nejutīsies īsti drošs.
Valsts struktūras ir pieradušas visu aplūkot, kā mērvienību izmantojot globālās kategorijas. Tām atsevišķs iedzīvotājs ir tikai statistikas vienība, kas saņem vidējo algu un pārtiek no statistiķu noteiktā patēriņa groza. Šo pētījumu būtu nepieciešams turēt uz sava darbgalda un pārlasīt ikvienam pašvaldībās strādājošam. Jelgavnieks, kas jūtas nedrošs, vakarā ejot pa ielu, kas nezina, vai viņam rīt neuzteiks darbu, neveidos drošu valsti. Visām struktūrām ar pieņemtajiem lēmumiem ir jāveicina drošības izjūta tiem, kas ar savu ekonomisko aktivitāti nodrošina darbavietas pilsētā un pagastā. Tas radīs drošības izjūtu visiem, kas strādā šajos uzņēmumos. Nedrošība jebkurā minētajā līmenī samazina drošību valstī kopumā.
