Jūlijs Jelgavas pusē bijis nāves ražas pārbagāts. Nesen avīzēs bija publicēta vēsts, ka «… divi cilvēki gājuši bojā, bet viens guvis ievainojumus avārijā piektdien Jelgavas rajonā. Negadījums noticis pulksten 18.45 uz ceļa Staļģene – Vecsvirlauka…».
Jūlijs Jelgavas pusē bijis nāves ražas pārbagāts. Nesen avīzēs bija publicēta vēsts, ka «… divi cilvēki gājuši bojā, bet viens guvis ievainojumus avārijā piektdien Jelgavas rajonā. Negadījums noticis pulksten 18.45 uz ceļa Staļģene – Vecsvirlauka. Vieglā automašīna nobraukusi no ceļa un ietriekusies kokā.
Satiksmes negadījumā gāja bojā 1980. gadā dzimušais automašīnas vadītājs Sergejs un pasažieris Jurijs (1971). Avārijā cietis vēl viens cilvēks.»
Pēc nedēļas – jau nākamā ziņa: «20 gadu veca iereibuša jaunieša neapdomības dēļ svētdien Vilces pagastā uz ceļa Vilce – Grantskalni notika traģēdija – sadursmē aizdegās viena no avarējušajām automašīnām, kurā bojā gāja vīrs un sieva. Arī otrajā automašīnā dzīvību zaudēja divi cilvēki.»
Patiesībā visi vārdi šķiet banāli un pliekani, uzzinot, ka šoreiz četri cilvēki gājuši bojā, jo vienā automašīnā pie stūres bijis iereibis jauneklis, kas nav spējis līkumā nobraukt pa savu ceļa pusi. Viņam tajā brīdī ceļš izrādījās par šauru.
Nāve vienmēr ir nežēlīga, bet vēl nežēlīgāka tā ir, ja bojā iet nevainīgi cilvēki. Nevar noliegt, ka Ceļu satiksmes drošības dienesta un Ceļu policijas pirmsjāņu akcijas ir izglābušas ne vienu vien dzīvību, taču notikumi uz ceļa liecina, ka vieglprātīga attieksme pret savu un cita dzīvību nav pilnībā izskausta. Īpaši tas sakāms par gados jaunajiem autovadītājiem.
Pirms kāda laika viena no LLU fakultātēm savā pasākumā bija pat «aizorganizējusies» līdz tam, ka gaišā dienas laikā sarīkoja auto orientēšanās ātrumsacīkstes Jelgavas ielās. It kā nevainīgs pasākums, tikai redzot, ar kādu azartu gados jaunie autovadītāji, spēkratu riepām kaucot, metās vākt punktus un ka par viņu, citu autobraucēju un kājāmgājēju drošību nav padomāts, pār muguru skrēja skudriņas…
Var jau uzskatīt, ka sākumā minētās automašīnu avārijas nevar saistīt ar jaunekļu sportiskām izpriecām. Tomēr patiesībā viss jāaplūko sasaistē – gan vieglums, ar kādu tiek pieņemts lēmums sēsties pie stūres, gan nedomāšana par savas rīcības sekām. Jaunība grib apliecināt sevi un savu spēkratu jaudu. Diemžēl vēlmes nesakrīt ar iespējām, jo paši nav nekādi šūmaheri un braucamais nav F – 1 bolīds.
Vēl traģiskāk, ja uz sacenšanos mudina alkohols. Ir taču gadījies novērot, ka ātrumsacīkšu jeb dragreisu mīlētāji pulcējas vietās, kur pieejami alkoholiskie dzērieni. Šīs vietas patiesībā zina arī ceļu policisti. Ko tad vēl? Vajadzētu vēlmi vienreiz pielikt tam punktu, jo nāves statistika kļūst draudīga.
Ne mazāk nozīmīgi ir tas, ka daudzu jauno autovadītāju braukt prasme ir visai tālu no pilnības. Viņi prot nospiest gāzes pedāli, bet neprot vajadzīgā brīdī pagriezt stūri. Tāpēc autoskolu vadītāju un instruktoru neapmierinātība ar jaunievedumiem braukšanas eksāmenā, kad automašīnā atrodas viens pats eksaminējamais, ir neizprotama. Viņus, šķiet, vairāk uztrauc, vai eksāmena laikā netiks «apskādēts» braucamais, nevis tas, vai kursants patiešām māk vadīt automašīnu, ja blakus nesēž instruktors; vai viņš nākamajā dienā pēc tiesību iegūšanas uz ielas neapjuks un neizraisīs avāriju. Kā patiess kuriozs uzlūkojams fakts, ka pagājušajā nedēļā, pēc jaunajiem noteikumiem kārtojot valsts eksāmenu braukšanā, potenciālā tiesību ieguvēja sajauca bremžu pedāli ar gāzes. Vai kāds nākamajā dienā būtu pasargāts no viņas kļūdīšanās uz ielas? Iespējams, ka vēl pēc kāda laiciņa ziņu aģentūras pavēstītu par kārtējo traģisko ceļa negadījumu.
