Lai nenokavētu tikšanos, savlaicīgi devos ceļā. Aizgājusi pa Filozofu ielu līdz Mārtiņa ielai, nogriezos, lai sameklētu Augstkalnes ielu. Manam skatienam pavērās dubļu upe, kas stiepās visas ielas garumā.
Lai nenokavētu tikšanos, savlaicīgi devos ceļā. Aizgājusi pa Filozofu ielu līdz Mārtiņa ielai, nogriezos, lai sameklētu Augstkalnes ielu. Manam skatienam pavērās dubļu upe, kas stiepās visas ielas garumā.
Atceļā līkumoju pa šo privātmāju pasauli kā pa purvu. Nemaz nerunājot par slapjajām kājām, ik reizi, kad garām brauca mašīna pa šīm veļas dēlim līdzīgajām ielām, gandrīz vai lēcu grāvī, lai izvairītos no dubļu šalts sejā.
Nākotnes iela viesa cerību, bet – nekā. Kā melna putra tā atklājās visā savā «daiļumā».
Zināju, ka tūlīt būs Emīla Dārziņa iela. Zemapziņā kaut kur tālu ieskanējās asociācijas ar mūziku, bet … Kāds līkumotājs uz riteņiem «izspēlēja serenādi». Šīs «notis» nebūt nebija domātas maigai flautai, bet drīzāk pamatīgam orķestrim. Asaras sakāpa acīs no «saviļņojuma»! Sapratu, ka man nekas cits neatliks kā mājās atskaņot skaņdarbu «veļas mašīnas mūzikas skaņas».
Zirgu ielas izskats pilnīgi atbilda nosaukumam – kā pēc zirgu skriešanās sacensībām.
Glābiņu meklēdama, devos Tērvetes ielas virzienā – tā taču ir asfaltēta. Bet ietve izrādījās līdzīga šokolādes ķīselim. Liec kāju, kur gribi, tā aizslīd nebūtībā.
Pie Skolas ielas stūra ieraudzīju sniegu. Glābiņš! Gluži kā kucēns kārpījos pa to, lai kaut mazliet noberztu «lietiskos pierādījumus» no apģērba un apaviem un justos kā cilvēks. Kā nekā neesmu taču laukos, bet pilsētā.
