Sestdienas pusdienlaiks, RAF mikrorajonā laipni piestāj reisa Jelgava – Rīga mikroautobusa šoferis un par manu vēlmi tikt līdz galvaspilsētai pajautā 1,5 latus. Paņēmis naudu, ne pie kā nejuzdamies vainīgs, sirmais (tātad – pieredzējušais) stūrmanis spiež gāzi grīdā un turpina ceļu. Nepaspēju pabrīnīties, ka piespiedu kārtā «mikriņā» esmu kļuvis par «zaķi» – autobuss ir pilns, aizņemtas arī četras stāvvietas, bet šofera agresīvais braukšanas stils liek domāt, kā kaut kur neatsist galvu. Jaunolainē iekāpj vēl viena pasažiere, samaksā latu un tāpat kā es ceļu turpina bez biļetes. Šī nav pirmā reize. Pāris mēnešu laikā man vien tā atgadījies nu jau trīskārt. Iepriekš esmu sūkstījies autobusu parka šefam, bet nekas neliecina, ka viņam būtu izdevies (varbūt nemaz nav vēlmes?) ko šajā lietā mainīt. Taču būtu jāmaina. Līdz šim transportā nekad neesmu manījis iekāpjam kontroli, kas pārbaudītu, vai visi pasažieri par braucienu samaksājuši. Pašlaik sanāk, ka mēs par tikšanu uz Rīgu maksājam divkārt – vienreiz tieši šofera kabatā, bet otru ar saviem nodokļiem, jo valsts dāsni dotē pārvadātājiem radušos zaudējumus pasažieru skaita trūkuma dēļ. Jelgavas pašvaldība pērn par pilsētas pārvadājumiem vien savai kapitālsabiedrībai samaksājusi gandrīz 700 tūkstošus latu, šogad plāno teju miljonu. Vēl simtiem tūkstošu piebleķo valsts no sava budžeta, jo pārvadājumi esot nerentabli un nes zaudējumus. Kā gan lai nenestu, ja izrādās, ka autobusos tiek vizināti pasažieri rēgi – salonā redzams, bet oficiālajos ieņēmumos ne. Pērn, pēc «Latvijas faktu» aptaujas datiem, jelgavnieki Jelgavas Autobusu parku vērtēja negatīvi – 43,5 procenti aptaujāto par uzņēmumu izteicās kritiski. Negodīgais bizness sabiedrisko domu diez vai uzlabo. Problēmu diez vai arī risina pašvaldību spītīgā pretošanās, ka sabiedriskā transporta lietas pārņem valsts institūcija. Tagad sanāk – paši organizē, paši kontrolē.
