«Laimas muzykanti» ieviesuši Latvijā «etnoroku» kā stila apzīmējumu.
Grupa «Laimas muzykanti» dibināta 1995. gada oktobrī Daugavpils Universitātē kā studentu deju ansambļa «Laima» pavadošā folkloras kopa. Kopš 2001. gada tā darbojas patstāvīgi, bet divdesmitgadei par godu 2015. gada vasarā izdod jaunu albumu «Rodi», rudenī rīko 20 gadu jubilejas koncertus «Atdot tautai tautasdziesmu» Latvijas lielākajās koncertzālēs Rīgā, Rēzeknē, Jelgavā un Liepājā. Kopā ar dažiem domubiedriem grupu izveidoja un kopš tā laika vada Latvijā pazīstams multiinstrumentālists, folklorists, komponists un dzejnieks Artūrs Uškāns.
– No autentiskai folkloras mūzikai tuvinātam skanējumam, ar kādu sākāt muzicēt pirms divdesmit gadiem, līdz elektroniskiem mūzikas izteiksmes līdzekļiem, kādi parādās vēlāk, jāpārvar zināms attālums. Kāpēc tika sperts šāds solis?
Nemaz tas attālums nav tik liels, ar rokmūziku nodarbojos arī agrāk. Kad sāku apgūt folkloras muzicēšanu, atklāju, cik daudz līdzības ir abos žanros. Izrādījās, ka rokam raksturīgu enerģiju var dabūt gan no kokles, gan plēšu ermoņikām, gan vijoles. Arī tautasdziesmas pēc muzikālā un teksta satura ir tik dažādas, ka katrai var un vajag atrast atbilstīgu apdari. Kas ir tautasdziesma? Tīri pragmatiski ņemot, tā lielākoties ir astoņas taktis gara melodija, kura atkārtojas. To var dziedāt kā mantru, pat ieejot zināmā transā, taču mūsdienās, tautasdziesmu izpildot uz skatuves, ar to vien nepietiek, lai ieinteresētu klausītāju. Dziesmas apdare paredz arī aranžētāja radošo elementu – jāsacer iespēles, starpspēles, jāizveido instrumentu melodiskās līnijas utt. Protams, tas prasa no aranžētāja labas etnomūzikas teorijas zināšanas.
Pēc pieciem darbības un paralēli mācību gadiem folklorā beidzot atļāvos aranžējumā iekļaut basģitāru. Basģitārists izrādījās neviens cits kā Valdis Rundzāns no «Elpas». Tas, kā ieskanējās mūzika, pirmkārt jau patika mums pašiem, bez visādas izdabāšanas publikas gaumei. Izrādījās, ka šāds tautasdziesmu skanējums patīk arī publikai. Eksperimentējām tālāk, iekļāvām skanējumā bungu komplektu, uzaicināju Artūru Pribilovu («Elpa») ar elektrisko ģitāru – gribējās dzirdēt, kā skanēs dūdas ar kārtīgu «ģitārzāģi». Tā radās stils, kādā «Laimas muzykanti» spēlē joprojām, lai arī mūziķi laika gaitā ir mainījušies.
– Vai tas ir mēģinājums sekot modei (piemēram, kaut vai «Iļģu» ietekme), lai piesaistītu klausītāju? Manuprāt, tā saucamā etnoroka izpildītāju drīz jau būs vairāk nekā autentisko spēlmaņu (lai gan, kas ir autentisks, nav nemaz tik viegli definēt).
Tikko radās «Laimas muzykanti», jau spēlējām Kanādā kopā ar «Iļģiem» – mēs toreiz vēl tādi «zaļi gurķi» folklorā, viņi jau grandi –, protams, ka ietekmējāmies. Grūtākais bija atrast savu ceļu un neizklausīties pēc «Iļģiem» vēlāk. Ja par tiem stiliem, redz, mūsdienīgai tautas mūzikas izpildīšanai tiek izmantoti daudzi stilu apzīmējumi – «world music», postfolklora, folkroks utt. «Etnoroka» terminu kā stila apzīmējumu Latvijā ieviesa tieši «Laimas muzykanti». Līdz 2005. gadam deklarējām savu stilu kā folkroku, taču pirms došanās uz ASV sapratām, ka Amerikā šāds mūsu spēlētās mūzikas stila apzīmējums maldinās klausītājus. Tur ar «folk music» saprot ko citu, proti, dziesminieku jeb bardu spēlētu mūziku, kad dziesmai ir viens gan mūzikas, gan teksta autors, kurš pats šo dziesmu arī izpilda. Spilgts folkroka pārstāvis ir, piemēram, Bobs Dilans. Tautas mūziku Amerikā apzīmē ar «ethno music». Tā no Amerikas atgriezāmies kā etnoroka grupa, turklāt ar šādu stila apzīmējumu joprojām gandrīz vienīgā Latvijā (vēl šādu titulu lieto «Jauno Jāņu orķestris»). Ja runa par citām Latvijas grupām, kas mūsdienīgi spēlē folku, tad tās pamatā izmanto postfolkloras, folkmetāla un citus stila apzīmējumus.
Vai sekojam modei? Latvijā šāda mūzika nekad nav bijusi īsti modē, tai ir savs klausītāju loks, toties visā pasaulē. Tas arī izskaidro, kāpēc esam bijuši tik daudzās pasaules valstīs. Latvijā modē ir šlāgeris. Viens no šlāgermūziķiem pirms mūsu brauciena uz festivālu Uzbekistānā izteicās, ka mēs gan esam «foršu stilu izvēlējušies – brauc pa pasauli, kur gribi, visur dzimtajā valodā vari dziedāt un tevi klausās». Tāds ir tas tautas mūzikas fenomens. Tradīcija darbojas kā pievienotā vērtība mūzikai. Ar vienu gan noteikumu – tradīcija labi jāpārzina. Mēs joprojām varam spēlēt gan akustiski, gan autentiski, ja to prasa festivāla noteikumi un formāts, taču ar īsti autentisku mūziku es sastopos reizi nedēļā Vaboles pagastā, kur vadu etnogrāfisko ansambli «Vabaļis», kas sastāv no īstām teicējām.
– Kā tas viss «iet kopā» ar popmūzikas zvaigznēm, ko esat aicinājuši uz koncertiem? Domāju, katrai ir diezgan atšķirīgs cienītāju loks.
Mēs strādājam ar tiem māksliniekiem, kas mūs aicina sadarboties. Gadās, ka paši aicinām – pagājušajā nedēļā, piemēram, bija mēģinājums ar Ievu Akurateri, ceru, rezultātā pārmiksēsim pāris savas dziesmas ar viņas balsi. Olga Rajecka mūs aicināja uz saviem koncertiem, tagad mēs aicinām Olgu. Tautas mūzika taču ir universāla un sader ar dažādiem māksliniekiem un viņu balsīm. Turklāt grupas mūziķi var strādāt ļoti dažādos mūzikas stilos, tai pat nav obligāti jābūt tautas mūzikai. Sidnejā, piemēram, Jaungada sagaidīšanas ballē, kas notika Olimpiskajā parkā, «Laimas muzykanti» spēlēja 20.–50. gadu džezu.
– Ar interesi gaidu «Elpu» (uzaicināta koncerta viesu statusā) – tagadējo tās skanējumu nav gadījies baudīt. Atceros leģendāro grupu vēl no traģiski aizgājušā Jāņa Logina laikiem. Nekas tamlīdzīgs Latvijā ne tad, ne tagad nav dzirdēts. Vai nesanāks disonanse ar «Laimas muzykantu», domājams, atraktīvo priekšnesumu?
Pašlaik «Elpā» darbojas pieci mūziķi, no vecā sastāva Valdis Rundzāns (bass) un Artūrs Pribilovs (ģitāra) – vieni no tehniskākajiem Latvijas mūziķiem. Tad, lūk, izņemot «Elpas» tagadējo solistu Ati Ieviņu, četri pārējie dažādos laikos ir spēlējuši «Laimas muzykantos». Būs arī dziesma, kuru kādreiz spēlējām un arī šajā koncertā spēlēsim kopā. Cilvēkam, kas īsti nepārzina visu 20 gadus veidoto «Laimas muzykantu» repertuāru, no TV raidījumiem un koncertiem pilsētu svētku estrādēs varētu šķist, ka mēs spēlējam tādu vieglu un jautru mūziku, bet to darām tikai tur, kur cilvēki nāk atpūsties. Koncertos telpās skan arī tā mūsu mūzika, kurā jāieklausās, jāiedziļinās. Te nu ar «Elpu» drīzāk pat papildinām viens otru.
– Kā jūtaties Daugavpilī, kas joprojām tiek uzskatīta par ne pārāk latvisku pilsētu? Varbūt, kopš nedarbojaties Daugavpils Universitātē, vairs nepārstāvat šo pilsētu? Vai «Laimas muzykantus» labprāt klausās arī jūsu pusē?
Daugavpils tikai vienam no «Laimas muzykantiem» ir dzimtā pilsēta, pārējie esam iebraucēji. Pašlaik ir tā, ka puse grupas dzīvo Rīgā, otra puse Daugavpilī. Arī man sanāk pusi nedēļas pavadīt mēģinājumos Rīgā, pusi Daugavpilī. Kopš atstāju Daugavpils Universitāti, nu jau septīto gadu darbojos tikai mūzikas laukā. Par to, vai šajā pusē mūs klausās, man pašam bija jautājums. Atbildi radu šīs jubilejas tūres pirmajā koncertā, kurš notika Rēzeknē, koncertzālē «Gors». Bijām patīkami pārsteigti par pārpildīto milzīgo koncertzāli, par līdzi dziedošo publiku, par ziedu klēpjiem… Bija sajūta, ka 20 gadu neesam velti strādājuši.
Daugavpils? Tīra, sakopta, kultūras objektiem bagāta pilsēta, kura atrodas Latvijā, tāpēc es te runāju tikai latviski.
– Kā sākās sadarbība ar Leilu Alijevu?
Kad dabūjām zināt, ka veselības stāvokļa dēļ koncerttūrē ar mums nebūs Kristīne Kārkle, jautāju, ko viņa ieteiktu savā vietā. Programma, kas Kristīnei jādzied, ir sarežģīta, aranžēta īpaši viņas balsij, tāpēc vajadzēja kaut ko izcilu. Ieteikums bija, ka šo programmu varētu «pavilkt» tikai Leila Alijeva. Sazvanījāmies, satikāmies mēģinājumā, un nācās atklāt, ka tik unikāla balss Latvijā vēl nebija dzirdēta. Ne velti Leila sadarbojusies ar izciliem Latvijas un Azerbaidžānas māksliniekiem. Nezinu, vai tas ir ambīciju trūkums vai kautrība, ka viņa vēl nav pazīstama plašai publikai, lai gan dzied daudzkārt labāk par vienu otru «slavenību». Vadot dziedāšanas meistarklases, Leila turpina attīstīt arī savas vokālās dotības. «Ir sajūta, ka Leila kopā ar «Laimas muzykantiem» dziedājusi visus 20 gadus!» par dziedātāju pēc koncerta «Gorā» izteicās Olga Rajecka. Esam vienojušies pēc koncerttūres ar viņu turpināt sadarbību.
– Vai nebaidāties no Zemgales rimtā klausītāja, kurš nav radis pie tik latgaliski jestras muzicēšanas?
Cik esam spēlējuši Jelgavā, jāteic, ka tik pateicīgus klausītājus reti kur Latvijā var atrast. Gan smilšu skulptūru festivālā pirms dažiem gadiem, gan Olgas koncertā, gan «Dzintara dziesmu» fināla koncertā esam silti sagaidīti un pavadīti. Turklāt koncerta pirmā daļa nebūs nemaz tik jestra – tā būs dvēselei. Piebildīšu, ka pasākums paredzēts ne tik daudz izklaides, cik kultūras, par ko liecinās arī «Latgales Grāmatu galda» klātbūtne – varēs tuvāk iepazīt gan Latgales kultūru, gan iegādāties jaunākos mūzikas ierakstus, tostarp mūsu jaunāko albumu «Rodi». Ļoti gaidām atkaltikšanos ar Jelgavas klausītājiem. (8. novembrī pulksten 16 pilsētas kultūras namā – red.) ◆
