Svešvārdu vārdnīca vienu no vārda «donors» medicīniskajām nozīmēm skaidro šādi: tas ir cilvēks, kas dod savas asinis pārliešanai.
Svešvārdu vārdnīca vienu no vārda «donors» medicīniskajām nozīmēm skaidro šādi: tas ir cilvēks, kas dod savas asinis pārliešanai.
Paldies Dievam, esam pārdzīvojuši 1991. gada ziemas satrauktās dienas, kad Latvijas radio aicināja donorus ziedot asinis «x stundas» upuriem. Garām arī lielās depresijas laiks, kad valstī valdīja ne vien ekonomiskā, bet arī morālā bezizeja un tās pavadone vienaldzība (un arī donoru pasivitāte). Beidzamajā laikā pavisam reti gadās, ka valstī pietrūktu asiņu. Un, ja arī to nav pietiekami, tad – tikai ļoti reti sastopamu grupu asinis. Valsts asinsdonoru centra ārsti apgalvo, ka kopumā cilvēki neskopojas, lai ar savām asinīm palīdzētu cietušajiem. Īpaši atsaucīgi esot lauku ļaudis. Valsts asinsdonoru centra mediķi regulāri – trīs un pat četras reizes nedēļā – dodas uz perifēriju un gandrīz vienmēr atgriežas gandarīti par cilvēku atsaucību. Par to viņiem saka lielu paldies. Turklāt asinis iespējams nodot vēl trīs vietās Rīgā, kā arī donoru centrā Rēzeknē un dažās lielākajās Latvijas slimnīcās.
Donoru lielākā daļa – vismaz 90 procentu – asinis nodod nesavtīgi, bez maksas. Tādēļ viņi pelnījuši vispārēju cieņu un pateicību: izrādās, ja grib, tad arī tepat, uz mūsu grēcīgās Zemes, ir iespējamas gaišas, gandrīz debešķīgas attiecības: viens no sirds dāvā, otrs dāvanu pateicīgi pieņem. Netīrā, zemiskā nauda šajā gaišajā sfērā netiek iejaukta.
Un tomēr arī dzidrajās asinslāsēs gadās pa duļķei (protams, pārnestā nozīmē), pa reizei, kad donors izjūt aizvainojumu. Kāds klasiķis reiz teicis, ka cilvēkam nekas nesāp tik ļoti kā atraidīta labvēlība…
Ieradies Valsts asinsdonoru centrā, kāds vīrs godprātīgi aizpildīja anketu, nodeva analīzei asins (starp citu – retās, (0) I negatīva rēzus grupas) paraugu. Taču, kad viņš grasījās atgulties, lai sāktu procedūru, medicīnas darbiniece, pamanījusi viņu klibojam, šerpi apjautājās, kas viņam ar kāju. Nu, jaunībā, pirms gadiem divdesmit, bijusi trauma, amputācija… Mediķe kategoriskā tonī noskaldīja, ka tādā gadījumā no viņa asinis nevarot ņemt, jo, lūk, viņam bijusi iedota narkoze. Šķita, ka Valsts asinsdonoru centra darbiniece jutās aizvainota: sak’, ko tāds vispār te meklē, viņai tikai jāzaudē laiks!
Patiesībā daudz lielāks pamats justies aizvainotam bija atraidītajam donoram, kurš, starp citu, jaunībā bija vairākkārt nodevis asinis tajās pašās telpās, no kurām nu viņu gandrīz vai padzina. Atcerēsimies: tas notika pirms vairākiem gadiem. Šajā laikā noniecinātais donors savu aizvainojumu dažādiem cilvēkiem izstāstījis vismaz reizes desmit. Iespējams, ziņa, ka par donoru nevar būt cilvēks, kurš pabijis «zem narkozes», ne vienu vien veselu cilvēku atturējusi no humānās vēlmes nodot asinis: ko nu uzbāzīsies, ja jau reiz ar anestēzijas palīdzību izrauts zobs!
Mūsdienās vairs tikai retais var droši apgalvot, ka viņam nav dota narkoze. Tā tiek plaši praktizēta gan «ķeizargriezienos» sievietēm, gan zobārstu apmeklējot. Bet viņi taču ir absolūti veseli cilvēki – arī no asins pārliešanas speciālistu viedokļa!
Runa gan var būt par kaut ko citu: par to, ka asinis netiek pieņemtas no tādiem cilvēkiem, kuriem, piemēram, pēc traumas operācijas rezultātā skarti arī iekšējie orgāni. Tāda piesardzība nepieciešama tādēļ, lai nodotajās asinīs nebūtu «slimību palieku». Ir arī vairāki citi ierobežojumi donoriem: piemēram, asinis netiek pieņemtas no cilvēkiem, kas slimojuši ar hepatītu (tautā tā dēvēto «dzelteno kaiti»), kas ļāvušies neprātīgām un nekārtīgām mīlas dēkām. Arī gadījumos, ja donors saaukstējies, viņam lūdz atnākt vismaz pēc divām nedēļām. Attiecībā uz pašu narkozi «smagākos» gadījumos ierobežojums attiecināms uz pusgadu, gadu, bet mazāku operāciju gadījumā pietiek ar mēnesi. Tādēļ dīvaina, nesaprotama un nepieņemama bijusi ne tikai medicīnas darbinieces noraidošā attieksme, bet nepareiza izrādījusies arī viņas rīcības motivācija: pārciesta operācija un narkoze pati par sevi nevar būt iemesls, lai cilvēkam liegtu dāvāt savas asinis.
Taču nav runa par ierobežojumiem, jo ne jau mediķu iegribu pēc tās ieviestas, bet gan drošības apsvērumu dēļ, lai nepieļautu inficēšanos ar svešām asinīm. Izbrīnu vieš zināma nekonsekvence. Raugi, asins pārliešanas centra darbinieki lielā mērā spiesti paļauties uz donoru atklātību, tiesa, katru asins paraugu rūpīgi pārbaudot. Ja tā būtu darīts arī pieminētajā gadījumā, vīrieša asinis tiktu atzītas par piemērotām, jo viņam operācija tika veikta pirms daudziem gadiem. Vai asinsdonoru centra darbiniece būtu vienkārši noslinkojusi? Tādā gadījumā viņai grēku sarakstā pievelkams vēl viens krustiņš.
Lai šādu pārpratumu nebūtu, Valsts asinsdonoru centra darbiniekiem un viņu kolēģiem pārējās asins pārliešanas vietās būtu jābūt gan labāk informētiem, gan jākļūst vēl lielākā mērā iejūtīgiem. Savukārt valstij būtu vairāk «jāsaspringst», lai beidzot radītu vienotu datu bāzi, kurā fiksēt donorus, asiņu «kustību» un citus asins pārliešanas speciālistus interesējošus datus. Pagaidām centra darbinieki par to tikai sapņo, lai gan šāda datu bāze būtu daudz aktuālāka nekā, teiksim, modē nākusī e-pārvalde, pret kuru nekas, protams, nevar būt iebilstams, ja vien tai būtu, ko pārvaldīt….
