Dažviet Latvijā nav lijis kopš Jāņiem. Ja septiņu brāļu gulētāju dienā zemnieki cerīgi skatījās debesīs, domās aizgaiņādami iepējamos mākoņus, tad tagad Saulei tiek raidītas lūgšanas, lai jele rimstas un maķenīt atpūšas.
Dažviet Latvijā nav lijis kopš Jāņiem. Ja septiņu brāļu gulētāju dienā (10. jūlijā) zemnieki cerīgi skatījās debesīs, domās aizgaiņādami iepējamos mākoņus, jo bija vēl tik daudz darbu jāiespēj, tad tagad Saulei tiek raidītas lūgšanas, lai jele rimstas un maķenīt atpūšas. Sausums tāds, ka gotiņām nav vairs, ko ēst, tādēļ daudzi zemnieki sākuši kraut redelēs ziemai sagatavoto sienu. Tas ir pat sulīgāks un katrā ziņā aromātiskāks par sausajiem zāles kušķiem, kādi rēgojas svelmes un sausuma izdedzinātajās ganībās. Lauku ļaudis satraukušies ne pa jokam. Zemnieku saeima pat izteikusi ierosinājumu vērsties valsts institūcijās, lai lemtu par kompensāciju piešķiršanu zemniekiem.
Daudzviet akās pazudis ūdens. Dīķi un ezeri negribīgi un duļķaini atspoguļo blāvi dūmakainās debesis un izmocītos, apvītušos kokus. Zeme vagās sakaltusi tik cieta, ka sīpolu raušanai vajadzīgs gandrīz tāds pat spēks kā citkārt cukurbietes izmānīšanai. Daudzi zemnieki jau norakuši kartupeļus (sic! – augusta vidū). Kas vēl nav paguvuši, iedami gar vagām, met krustus: kaut nu bumbuļi nebūtu «izcepušies»!
Pilsētnieki tveicē mīca kūstošo asfaltu. Vecāki ļaudis atceras laikus, kad ielas tikušas laistītas. Tagad par to ij sapņot aizmirsts, diena tiek vadīta tikai vakara gaidās, kad mājas vai dzīvokļa vēsumā varēs paglābties no tveices un sausuma.
Taču nekāda bezbēdīga atpūta neiznāk, arī ierasti nosēžoties televizora priekšā: ekrāns « izmet» drausmīgus plūdu skatus, kas uzņemti tikai vairāku simtu kilometru attālumā. Desmitiem cilvēku upuru, simtiem tūkstošu ģimeņu, kurām nācies pamest iedzīvi, lai evakuētos uz drošākiem apgabaliem – tāds ir statistikas šūpoļu viens gals. Otrajā tiek krautas aplēses par izmaksām plūdu seku likvidēšanai. Kopumā pagaidām runā par summu, kas līdzinās apmēram Latvijas desmit gadu budžetam. Dievbijīgākie eiropieši nopietni sāk apsvērt, ka sākušies jauni pasaules plūdi. Hipertrofētās civilizācijas pretinieki savukārt līksmo, jo uzskata, ka dabas stihija ir Dieva dusmas, kas piemeklējušas pašas attīstītākās valstis par dabai nodarīto kaitējumu…
Cilvēks savā izmisumā spējīgs uz visfantastiskākajām iedomām un skaidrojumiem. Taču zināmā mērā pēdējo argumentu nevajadzētu atmest pavisam: ļaužu saimnieciskā darbība nudien ir cirtusi pamatīgas rētas Zemes miesās un plaušās, tādēļ arī zinātnieki daudz aktīvāk izsaka dažādas versijas, teorijas un prognozes.
Mēs nevaram spēkoties ar zinību vīriem un (šoreiz – diemžēl) ietekmēt dabas spēkus. Varam vienīgi nedaudz grimt apcerē un likumsakarību konstatācijā. Un tās nerunā mums par labu.
Karstais un sausais laiks arvien sev līdzi nes paaugstinātu ugunsbīstamību. Lai gan Latvijā ne purvu, ne mežu masīvi nedeg tik lielās platībās kā, piemēram, Maskavas apkaimē, kur kodīgie dūmi virs megapoles radījuši blīvu smoga slāni, tomēr arī pie mums vairākās vietās mežus un purvus uguns skārusi. Mežu ugunsgrēki ir vieni no postošākajiem. Tos dzēšot, cilvēks asi izjūt savu bezspēcību stihijas priekšā. Tādēļ tie cilvēki, kuri kaut reizi mūžā dzēsuši degošu mežu vai purvu, spēj līdz smeldzīgumam asi apzināties, ka šo «džinu» no pudeles daudzos gadījumos izlaidis tieši «radības kronis».
Esmu piedalījies mežu dzēšanā, pazīstu arī daudzus citus, kas to darījuši ne amata pienākuma dēļ, bet brīvprātīgi. Neviens no viņiem neatļaujas pa mežu staigāt ar kūpošu cigareti, nav viņu vidū arī tādu, kas dedzinātu kūlu.
Taču lielākais iedzīvotāju vairums ugunsnelaimi nav dzēsuši, tāpēc turpina kā lieli bērni rotaļāties ar uguni. Lielās platībās deg meži un purvi Latgalē un Rīgas rajonā. Savukārt Zemgalē nebeidz kūpēt zāle un pašu zemnieku pēc labības kulšanas aizdedzinātie salmi. Konstatēti gadījumi, kad cilvēks it kā nebūtu vainojams: druvas aizdegušās pēc tam, kad darbi jau pirms vairākām stundām pabeigti; pieticis ar izpūtēja mestu dzirksteli, lai sausie salmi sāktu gruzdēt un vēlāk uzliesmotu. Taču arī zemnieki paši bieži svilina salmus: nav jātērē resursi savākšanai, turklāt zemei tiekot mēslojums. Kur ir viņu galvas: Latvijā vasarās, īpaši tādā bula laikā kā patlaban, zāle kļuvusi līdzīga pulverim. Ja tā aizdegas, uguns vairs nepazīst šķēršļus un aizlavās arī pie saimniecības un dzīvojamajām ēkām. Šogad zāles degšana Latvijā reģistrēta 3490 reizes – tas ir absolūtais rekords.
Cīņā ar uguni Latvijā iesaistīti galvenokārt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, kā arī Valsts meža dienesta darbinieki. Cilvēku nepietiek, tāpēc dzēšanas darbi vairākās vietās organizēti divās maiņās. Sāk pietrūkt naudas, tehnikas un degvielas. Par to visu vakar lēma Valsts ārkārtējas situācijas operatīvā komisija. Acīmredzot saruna izvēršama plašāk – arī par obligātu preventīvo pasākumu ieviešanu ugunsnelaimes profilaksei. Tiek runāts par jaunām normām ēku būvniecībā (piemēram, paredzot drošības joslas), vairākiem līdzīga rakstura pasākumiem. Taču tie ir birokrātiski smagnēji un varēs sākt darboties pēc ilga laika. Turpretī jau tagad katrs no mums var aiztaupīt ugunsposta izcelšanos, ja padomā par savu rīcību. Ugunspūķim patīk, ja to rausta aiz astes un izaicina: viņš ir atsaucīgs un to vien gaida.
