Lauksaimniecības universitātes dienesta viesnīcās no laika gala dzīvojušas nestudentiskas personas: kāda apkopēja, kāda dežurante, bet visbiežāk – tikko darbā pieņemtie laboranti un asistenti. Pie šīs kategorijas piederēja arī mani kādreizējie kolēģi – Mežsaimniecības fakultātes laboranti Nellija un Antons. Viens strādāja Kokapstrādes, otrs – Meža taksācijas katedrā; katram 1. dienesta viesnīcā bija iedota sava istabiņa, taču virtuvi un tualeti nācās lietot kopīgi. Rudens pusē Nellija no savām tēva mājām Dalbē atveda kādu ogu spaini ziemas ievārījumiem un kompotiem un enerģiski saimniekoja pa virtuvi, bet Antons šo koplietošanas telpu neizmantoja nemaz.
Bija augusts. Šajā mēnesī fakultātē valdīja klusums, jo vairums mācībspēku atradās atvaļinājumā vai studentu ražošanas prakšu pārbaudēs. Darbojāmies tikai mēs – laboranti –, uzsvaidzinādami auditorijas un citas katedru telpas un gatavodami dažādus uzskates materiālus rudens nodarbībām. Vienīgi Antonam bija darba pilnas rokas, jo vajadzēja sakārtot studentu savāktos augu herbārijus un pārbaudīt visvisādu puķīšu zinātnisko nosaukumu pareizību.
Kādā pirmdienas rītā viņu sastapu, skriedams pa fakultātes kāpnēm. Antons kāpa – nē, drīzāk vilkās uz savu darbavietu, un viņa citkārt smaidošajā sejā atspoguļojās cietēja vaibsti. «Nez, kas kolēģim lēcies?» es nodomāju un, ātri ticis galā ar saviem ikrīta darbiem, kāpu pie Antona. Viņš stāvēja pie herbārija lapām apkrautā galda, nedabiski atstiepis pēcpusi.
– Piesēdi nu, uzpīpēsim un parunāsim par dzīvi, – es aicināju.
– Es nemaz nevaru sēdēt, – Antons drūmi atrūca.
– Kā tā – nevari? Vai tad tev tik daudz darba, ka nedrīksti ne desmit minūtes atpūsties? – es nesapratu.
– Tad ne jau tāpēc, – Antons atmeta ar roku. – Es fiziski nevaru sēdēt.
– Kāpēc? – man joprojām nebija nekādas skaidrības.
– Tā ragana laikam gribēja mani nogalināt.
– Kāda ragana?
– Nu – Nellija.
Es vairs nesapratu neko. Nellija, kuru mēs cienījām kā kolēģi, kura bija «savs čalis» mūsu nelielajā laborantu pulciņā, – viņa lai būtu rīkojusi atentātu pret savas istabiņas kaimiņu? Te tiešām kaut kas nebija kārtībā. Redzēdams manu neizpratni, Antons izstāstīja savu bēdu stāstu no sākuma līdz galam.
– Zini, vakarvakarā laikam biju ieēdis ko nelabu. Knapi ielaidies pirmajā snaudienā, jutu, ka steidzīgi jāskrien uz tualeti. Pulkstenī nebija laika skatīties, taču šķiet, ka sevišķi vēls nebija. Mūsu koplietošanas telpā valdīja pustumsa, un es, pat gaismu neieslēdzis, atkritu uz tuvākā poda. Un tad… Pēkšņi sajutu, ka manā kailajā dibenā kāds iedur nokaitētu adatu. Es iebrēkdamies palēcos. Ieslēdzu apgaismojumu. Tualetes telpa bija tukša. Kaut gan… Jā, gar griestiem, meklēdami izeju no telpas, laidelējās vairāki sirseņi. Tad es sapratu – Nellija visu pēcpusdienu darbojās pa virtuvi, spiezdama jāņogu sulu. Kauliņus viņa, protams, bija sametusi nelaimīgajā tualetes podā, un to smarža savukārt pievilinājusi vēl neatjaunotā Trīsvienības baznīcas torņa atliekās dzīvojošos sirseņus, jo mūsu virtuves un tualetes logi kā jau vasarā stāvēja atvērti.
– Bruno Saulīti nokoda bites, – Antons vēl piebilda. Bet kas tad ir bite salīdzinājumā ar sirseni. Cik tur trūka, lai manas jauneklīgās miesas tagad atdusētos morgā…
Antons kādu nedēļu pa fakultāti staigāja, labo kāju pievilkdams, bet Nellija, savu vainu apzinādamās, vakaros mūsu kolēģi cienāja ar kompotu un ievārījumiem. ◆
