Ivars Žukovskis uzdrošinājās par Baltijas valstu neatkarību parakstīties jau tālajā 1979. gadā.
Pavasarī kāds Ozolnieku iedzīvotājs «Ziņām» ieteica uzrakstīt par viņa garāžas kaimiņu Ivaru Žukovski – vienu no pieciem bezbailīgiem latviešiem, kuri 1979. gadā saistībā ar Molotova-Ribentropa pakta 40. gadadienu parakstīja tā saukto Baltijas hartu – uzsaukumu pasaulei ar prasību atjaunot Baltijas valstu neatkarību. Mūsdienās 23. augusts ir zīmīgs datums, kad visā Latvijā notiek patriotiski pasākumi. Taču septiņdesmitie gadi, kad I.Žukovski ziņās pieminēja Vašingtonas «Amerikas balss», kā arī atmodas sākuma laiks, kad viņš aktīvi darbojās sabiedriskajā dzīvē, aiziet arvien tālākā pagātnē.I.Žukovskis intervijā pavasarī par sevi stāstīja nelabprāt, bet, viegli pārlecot no viena laika citā, virknējās asas, šķautnainas atmiņu epizodes, kas raksturo pārdzīvoto laiku. Vienu gan vecais vīrs pieteica strikti – proti, 4. maijā, kas saistās ar valsts neatkarības atjaunošanas svētkiem, rakstu par viņu publicēt nedrīkst. Ideāliem, kuru vārdā I.Žukovskis riskēja, cīnījās padomju okupācijas laikā, ar 4. maiju neesot nekādas kopības. «Lietuvas parlaments 1990. gada 16. februārī pasludināja pilnīgu valsts neatkarību un par to no Padomju Savienības saņēma ekonomisko blokādi. Turpretī Latvija 4. maijā pasludināja valsts neatkarību ar nenoteiktu pārejas periodu, kas varēja ilgt vai simts gadu! Latvija vēl šodien nebūtu neatkarīga valsts, ja 1991. gada augustā Maskavā neizgāztos militārais pučs,» savu pozīciju paskaidroja I.Žukovskis. Tādēļ viņa atmiņas publicējam šodien, kad kopš Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas aprit 73 gadi un kad pieminam staļinisma un nacisma upurus. I.Žukovskis joprojām ir darbīgs pensionārs, kas politiskās aktivitātēs gan neiesaistās. Bērnībā iegūtais naids1940. gada jūnijā, kad okupēja Latviju, es dzīvoju Rēzeknē pie vecāsmātes. Krievu armija apmetās kazarmās pie Varšavas – Pēterburgas šosejas, kur divdesmito gadu sākumā bija noteikta karantīna. Tur uz pārbaudes laiku tika izmitināti latviešu bēgļi, kas atgriezās no Krievijas. Karavīriem bieži rādīja padomju filmas. Lielie puikas bija mani samācījuši, lai krieviski pajautāju: «Boici, kino budet?» («Kareivji, vai kino būs?»). Vienā tādā reizē kāds no karavīriem atbildes vietā man gribēja iesist ar šautenes laidi. Otrs puika mani parāva nost. Netrāpīja. Atceros 1949. gada 25. martu, kad klasē ienāca čekistu bars ar šautenēm rokās. Skolotāja tūlīt sāka raudāt. No klases paņēma trīs vai četrus biedrus, pašus labākos skolēnus. Tā es sāku dziļi ienīst padomju varu. Centās brīdināt par iebrukumu Pēc vidusskolas gribēju studēt par žurnālistu. Taču mani izslēdza no universitātes. Tolaik Padomju Savienība pārgāja uz 42 stundu darba nedēļu, tas tika pasniegts ar lielu pompu kā sevišķs padomju iekārtas panākums. Es klausījos «Amerikas balsi» un citas iespējamās Rietumu raidstacijas un toreiz sapulcē pateicu: «Bet, mīļie draugi, ASV jau sen ir 40 stundu darba nedēļa!» Ar to manas studijas bija cauri. Saistījos arī ar vairākiem disidentiem Ukrainā, Aizkarpatos. 1968. gadā viņi ziņoja par karaspēka koncentrāciju uz Čehoslovākijas robežas. Īsi pirms tam uz Rīgu bija atbraucis Čehoslovākijas parlamenta spīkers Jozefs Smirkovskis. Man izdevās viņam pieiet klāt Brāļu kapos un brīdināt par iebrukumu. «Mēs zinām, ka viss būs labi!» viņš man atbildēja. Pēc nedēļas Čehoslovākiju okupēja padomju karaspēks. Ieslodzījumā tiekas ar brīvdomātājiemAtceros brīnišķīgos, gudros cilvēkus, ar kuriem satikos ieslodzījumā Mordovijā. Vairums ieslodzīto bija no Rietumukrainas, daudz arī lietuviešu. Strādāju vienā brigādē ar Sorbonnas Universitātes profesoru Andreju Siņavski, kurš lieliski zināja krievu literatūru. Mājās man palika sieva Dzidra ar maziem bērniem. To laiku pārdzīvot palīdzēja mūsu vecāki. Jāpiebilst, ka Dzidras tēvs Pēteris Buķis bija brīvības cīnītājs, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Daudz pieredzējis un cietis vīrs. Tuvojoties Molotova-Ribentropa pakta 40. gadadienai Baltijas hartas parakstīšanas organizatori apbraukāja zināmos cilvēkus un piedāvāja to parakstīt. Piedalījos sarunās Maskavā ar akadēmiķi Andreju Saharovu. Arī viņš hartai pievienoja savu parakstu ar piezīmi, ka jautājums par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu jānoskaidro plebiscītā (visas tautas nobalsošanā – red.). Tāda piezīme man bija nepieņemama, jo mūsu valstīs jau tolaik dzīvoja daudz iebraucēju no Padomju Savienības. Ilgi domājām, vai varbūt svītrot Saharova vārdu no saraksta, taču beigās atstājām. Saharovam bija vārds un sakari, ar kuru palīdzību hartu nogādāja Rietumos. Pēc hartas nosūtīšanas gan mani, gan arī citus parakstītājus izsauca Valsts drošības komiteja un brīdināja. Citu represiju nebija. Padomju Savienībā centās šo lietu noklusēt. Kur pilnāks katls, tur latvietis klātMūsdienās es pirmkārt visiem vēlētiem amatiem valstī un pašvaldībās liktu kādus ierobežojumus. Divi vai, augstākais, trīs termiņi. Lai nebūtu kungu uz visu mūžu. Ozolniekos es katru reizi balsoju pret Aināru. Pietiek viņam, mīlīši, pietiek! Arī Rāviņam pietiek. Man sākumā ļoti patika partija «Visu Latvijai!». Taču vairāki deputātu kandidāti, kurus viņi pirms vēlēšanām salasīja, radīja šaubas! Paldies Dievam, tūlīt aiz strīpas palika Konstantīns Pupurs, Helsinku grupas loceklis, kurš, atmodai sākoties, pirmais cauri Rīgai nesa sarkanbaltsarkano karogu. Viņš to darīja viena mērķa labad – lai tiktu izraidīts uz ārzemēm. Es pats personīgi gāju pie viņa uz mājām. Lūdzu: «Nebrauc prom, Latvija kļūs neatkarīga valsts. Cīnīsimies par to!» Taču viņš briesmīgi gribēja uz Rietumiem. Tā Helsinku grupā bija sērga.Daudzi tūkstoši tagad ir aizbraukuši. Kur tikai pilnāks katls, tur latvietis ar lielo karoti klāt! «Davai», strēbsim! No Ivara Žukovska biogrāfijasDzimis 1937. gadā Rēzeknē ceļu būvētāja ģimenē. Piecdesmito gadu beigās studējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē, no augstskolas izslēgts par kritiku, kas vērsta pret Padomju Savienību.Pabeidzis Celtniecības tehnikumu un līdz pensijai strādājis ceļu būvē. 1959. gadā apprecējies ar Dzidru Buķi no Vircavas pagasta.Sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados saistījies ar brīvdomātājiem Lietuvā, Ukrainā, centies nodibināt sakarus ar domubiedriem Rietumos.1969. gadā par pretpadomju aģitāciju sodīts un piecus gadus pavadījis soda nometnē Mordovijā. Atmodas sākumā no 1987. līdz 1990. gadam rediģējis sabiedriski politisko žurnālu «Auseklis», sadarbojies ar grupu «Helsinki 86» Citi baidījās atkal tikt apcietinātiLidija Lasmane-Doroņina, brīvības cīnītāja Par to, ka 1977. gadā notika Baltijas hartas parakstīšana, es nezināju. Tas bija slepeni. Ja par šādu akciju būtu informēta Valsts drošības komiteja, tā taču nebūtu izdevusies. Ar Ivaru Žukovski tuvāk iepazinos žurnāla «Auseklis» redakcijā atmodas pašā sākumā. Neviens negribēja uzņemties redaktora atbildību. Visi, kas bija atgriezušies no cietumiem, baidījās, ka atkal varētu tikt apcietināti, atrauti no mājām. Ivaram Žukovskim bija drosme un sirsnīga vēlēšanās vadīt žurnālu, kas iznāca puslegāli. Priecājos, ka viņš nav aizmirsts. Baltijas hartaPēc Lietuvas Brīvības līgas ierosinājuma 1979. gada augustā 45 okupēto Baltijas valstu disidenti parakstīja uzsaukumu jeb hartu, kurā prasīja atzīt Molotova- Ribentropa pakta slepenos pielikumus, kā arī Baltijas tautu tiesības lemt savu likteni un atjaunot nacionālās valstis. Baltijas harta bija adresēta Padomju Savienības, Vācijas Federatīvās Republikas, Vācijas Demokrātiskās Republikas, ASV un Lielbritānijas valdībām, kā arī ANO ģenerālsekretāram ar pusēm anulēt 1939. gada 23. augusta Molotova-Ribentropa paktu un novērst tā sekas. Vēlāk Baltijas harta pasaulē ieguva apzīmējumu – Baltijas memorands. No latviešiem Baltijas hartu parakstīja Ints Cālītis, Juris Ziemelis, Ivars Žukovskis, Alfrēds Zeidaks, Uldis Ofkants. Dokuments tika sastādīts krievu valodā. To parakstīja arī krievu disidents Andrejs Saharovs. Latviski hartu tulkoja Gunārs Astra, par ko viņam nācās atbildēt tiesā.
