Pēc aizvadītās ceturtdienas brauciena no Jelgavas uz Augstkalni ilgi nevarēju atjēgties, un, liekas, ka tāda es nebiju vienīgā pasažiere.
Pēc aizvadītās ceturtdienas brauciena no Jelgavas uz Augstkalni ilgi nevarēju atjēgties, un, liekas, ka tāda es nebiju vienīgā pasažiere. Abi ar vīru bijām liecinieki, kā Jelgavas autoostā jauns puisis pavadīja līdz autobusam mazāku – apmēram astoņus deviņus gadus vecu – puisēnu. Zēns acīmredzot devās ciemos. Vēl krietnu gabaliņu pirms Pūteļiem, lai nepabrauktu vajadzīgajai pieturai garām, zēns šoferim prasīja, lai izlaiž viņu Pūteļu pieturā. Laikam īsti nesadzirdējis, ko bērnam vajag, autobusa vadītājs sāka kliegt: «Kur tu brauc? Uzrādi biļeti!» Bērns, manāmi satraucies, atbildēja, ka viņam biļetes neesot, taču to Jelgavā nopircis pieaugušais, bet, iesēdinādams viņu autobusā, diemžēl aizmirsis biļeti iedot līdzi. Autobuss tika pieturēts klaja lauka malā, un šoferis kliedza, lai bērns kāpj laukā. Puika raudādams sāka lūgties: «Man vajag Pūteļos…» Šoferis, nokliedzis vēl kaut ko lauzītā latviešu valodā, tomēr aizveda zēnu līdz vajadzīgajai pieturai. Tur viņu sagaidīja acīmredzot tuvinieki. Zēns raudot kaut ko stāstīja vīrietim, bet tas viņu apskāva un mierināja…
Autobusā valdīja klusums. Cilvēki bija sašutuši: kā šoferis spēj tā izrīkoties ar mazgadīgu bērnu. Pat pieaugušais, kam tā uzkliegtu, diezin vai spētu kaut ko atbildēt, kur nu vēl bērns. Galu galā Pūteļos izkāpa tikai divi cilvēki un pēc saraksta šoferis varēja pārbaudīt, cik pasažieru ir nopirkuši biļeti līdz šai pieturai… Bet viņš šajā dienā laikam ar kreiso kāju bija izkāpis no gultas. Acīmredzot joprojām dusmu pārņemts, Tērvetē ar autobusu viņš drāzās kā viesulis. Man personīgi ar tādu šoferi ir bail braukt. Varbūt viņam pašam bija kādas problēmas, taču tās nekādā gadījumā nedrīkst iespaidot viņa darbu – pārvadāt cilvēkus! Noskaidroju, ka šoferi sauc Vladimirs Jakuševs.
Autobusa pasažiere
