Jonišķu skolas krievu valodas skolotāja Dzintra Elga Irbīte kopā ar Lietuvas un Latvijas dzejniekiem laidusi klajā jau trīs dzejas grāmatas, kurās darbi lasāmi abās valodās.
Jonišķu skolas krievu valodas skolotāja Dzintra Elga Irbīte kopā ar Lietuvas un Latvijas dzejniekiem laidusi klajā jau trīs dzejas grāmatas, kurās darbi lasāmi abās valodās.
Dzintra Elga Irbīte stāsta, ka Jonišķu rajona mērs savulaik devis ierosmi: «Mūsu pilsēta draudzējas gan ar jelgavniekiem, gan ar dobelniekiem, un nereti vajadzīgas mīļas lietiņas, ko dāvāt draugiem. Tad nu nolēmām, ka tās varētu būt grāmatas, kur vienā lapaspusē dzejolis ir latviešu, bet otrā – lietuviešu valodā.»
Pirmais dzejoļu krājums «Tev un tēvzemei» («Tau ir Teviškei») iznāca 2000. gada 9. jūlijā. Tajā dzeju rakstījis Lietuvas dzejnieks Jons Ivanausks. Kulturologs Jons Nekrašs grāmatas ievadā raksta: «Lietuvas un Latvijas Zemgalē – no Rīgas līdz Šauļiem – gadsimtiem ilgi dzīvo ļaudis, kuru dzīslās tek baltu asinis. Laiks vienojis šīs tautas kopīgai sadarbībai. Cilvēka laiks vienmēr ir vēsture. Šī kopība ir mūžīga un nedalāma.»
Autors un atdzejotāja šo grāmatu veltījuši latviešiem Lietuvā un lietuviešiem Latvijā, kā arī visiem, kam dārgs Zemgales novads. Ar dzejas rindām autori gribējuši tuvināt brāļu baltu tautas.
Nākamās divas grāmatiņas laistas klajā par godu īpašiem notikumiem. «Saules kauju ar uzvaru veica» («Ir laimejo saule mūši») veltīta Saules kaujas 765. gadadienai (1236. gada 22. septembrī). Tajā dzejnieks Jons Ivanausks Eiropas valodu gadā (2001. gads) apkopojis dzeju par krustnešiem un tautu brālību.
Visbeidzot trešajā grāmatā «Dzejolis staigā pa klusumu» («Eileraštis vaikšto po tyla»), kas veltīta gan Rīgas 800 gadu jubilejai, gan Eiropas valodu gadam, ievietoti astoņu latviešu un lietuviešu dzejnieku – Jāņa Elsberga, Eduarda Aivara, Ievas Rozes, Lailas Ikases, Aldonas Ruseckaites, Luidvika Jakimaviča, Reginas Briedītes un Jona Ivanauska – darbi.
Dr. habil. philol. Latvijas Universitātes profesore Dace Markus grāmatas ievadā par atdzejotāju Dzintru Elgu Irbīti raksta, ka viņa ir spilgta personība: «Atdzejošanas radošajā ceļā viņa ir izvēlējusies sev tuvu dzeju, bet viņas latviskā izcelsme un dzīve Lietuvā ir pamats, kas priecē ne tikai dzejas mīļotājus, bet arī baltu valodu un tautu godā turētājus.»
Izrādās, ka Dzintra, lai arī dzimusi un uzaugusi Lietuvā, sevi tomēr uzskata par latvieti. Viņa saka: «Es esmu lepna par to, ka esmu latviete.»
Dzintra ir viena no tām aktīvistēm, kas iesaistījušās jaunās latviešu biedrības dibināšanā Jonišķos: «Manī mīt latviešu lepnums. Atceros, vēl skolas laikā bieži bija jācieš sava vārda dēļ, jo lietuviešu valodā Dzintra tik labi neskan. Bet man šo vārdu izvēlējās vecmāmiņa latviete. Viņa arī neļāva man aizmirst savas saknes – mācīja latviešu valodu. Tā nu es te Joņišķos mēģinu kaut nedaudz celt gaismā latviešu tradīcijas, paražas un valodu. Atdzejošana ir mans vaļasprieks, kas patiesībā izmaksā ļoti dārgi. Bet man tas patīk, un, ja vien būs iespēja, darīšu to arī turpmāk. Ar Jonu Ivanausku man ir izveidojusies lieliska draudzība, un tāpēc arī viņa dzejoļus ir vieglāk atdzejot: pazīstu šo cilvēku, zinu viņa izjūtas un domas, tieši tas palīdz atdzejošanas darbā. Ceru, ka mūsu sadarbība turpināsies.»
