Kārlis Vērdiņš ir viens no ievērojamākajiem mūsdienu latviešu dzejniekiem, kurš skolas gadus aizvadījis Jelgavā.
Par Kārli Vērdiņu pirms desmit gadiem Māris Salējs rakstījis: «Kritikas pozitīvais novērtējums, atzīstot autora spožās stilizētāja spējas, prasmi rīkoties ar valodu, negaidītas reminiscences par latviešu dzejas klasiku, liecina, ka mūsu dzejas zvaigznājam jāpieskaita klāt vēl viens spīdeklis.» Toreiz M.Salējs norādīja, ka K.Vērdiņa dzejai raksturīgs dabisks melodiskums, valodas plastika, prasme izmantot klasiskās versifikācijas formas, kas tā laika jaunajā dzejā bija visai reta parādība.
«Tam pamatā – rūpīga attieksme pret vārdu, pret visu niansēto nozīmju loku, ar kuru tā vai cita frāze vēstures gaitā ir apaugusi,» rakstīja M.Salējs. Pēc viņa vārdiem, K.Vērdiņa dzejai raksturīgs arī «uzpērkošs mīļums un slīpēts artistiskums», kas nepiemīt citiem K.Vērdiņa paaudzes pārstāvjiem, bet ļauj viņu pieskaitīt tādiem stila meistariem kā Ēriks Ādamsons, Valdis Grēviņš un Māris Melgalvs.
K.Vērdiņš joprojām uzskatāms par talantīgu dzejnieku, un arī sirsnīgums viņā saglabājies. Šogad Dzejas dienās Rīgas Domā notikušā «Dzejkoncerta» programmas pieteikumā K.Vērdiņš minēts kā viens no septiņiem ievērojamākajiem mūsdienu latviešu dzejniekiem. Viņš ir arī tulkotājs, «Dienas» gada balvu kultūrā un Dzejas dienu balvas īpašnieks, literatūras pētnieks un žurnāla «Latvju Teksti» redaktors.
– Dzejot sākāt jau skolas laikā?
Jā, vidusskolas pēdējā klasē. Patiesībā, visa tā karjera sākās ar dziesmu tekstiem. Līga Celma, tagad diriģente, mācījās vienu klasi augstāk nekā es. Uz viņas klases žetonvakaru es sacerēju savus pirmos dziesmu tekstus, kurus viņa komponēja. Man toreiz bija 16 gadu, tas bija pirms gadiem 18.
Nesen internetā klejoja saite uz sarakstu «25 lietas, kuras atcerēsies tie, kuri dzīvojuši 90. gados». Tajā ir saldējums «Pingvīns», Skrundas lokators, firma «Auseklītis» un tamlīdzīgas lietas, kuras mūsdienās jau vairs ne visi atceras, bet toreiz katrs zināja. Daudz laika pagājis.
– Kā cilvēks kļūst par dzejnieku?
Uz to ir grūti atbildēt. Cilvēkiem mēdz būt dotības kādās noteiktās jomās. Vienam patīk dziedāt, otram dejot, trešajam veidot no māla traukus. Mani jau bērnībā interesēja lasīt grāmatas, pēc tam vidusskolā arī pašam sākt kaut ko rakstīt. Intereses man bija diezgan skaidras jau skolas laikā. Pēc vidusskolas uzreiz aizgāju studēt žurnālistiku. Domāju, ka būšu žurnālists, bet tad sapratu, ka nebūšu, jo man interesē tieši kultūras radīšana.
– Kuri ir lielākie Dzejas dienu pasākumi, kādos šogad piedalāties?
Lielākais laikam bija «Dzejkoncerts» Rīgas Domā ar grupu «Sigma», septiņiem dzejniekiem, Olgas Žitluhinas dejotājiem un Andra Freiberga scenogrāfiju. Tas bija liels pasākums, 700–800 cilvēku nāca uz dzejas pasākumu. Tas mūsdienās ir diezgan liels notikums, jo dzejas lasījumi ir mazāki, intīmāki. Bija ļoti īpašas sajūtas lasīt dzeju tik daudzu cilvēku priekšā.
Vēl ir daudz mazāku pasākumu.
– Dzejas dienās esat diezgan pieprasīts.
Šogad pārsvarā pasākumi ir Rīgā. Kādreiz man uz skolām ļoti patika braukt, jo es pats biju jaunais dzejnieks. Skolēni arī bija jauni un traki. Tagad es jau ar neesmu vairs tik jauns dzejnieks, tā vecuma starpība ir lielāka, un viņi dzeju lasa mazāk. Viņi vispār lasa mazāk. Viņiem liekas – ko tas onkulis tur ākstās priekšā.
Jelgavā 1. ģimnāzijas (tagadējā Tehnoloģiju vidusskola – red.) skolotāja Vita Hermane mani aicināja laikam pat divas reizes. Toreiz vispār bija tāda situācija, ka 1. un Valsts ģimnāzijā biju ciemojies pat biežāk nekā savā dzimtajā 4. vidusskolā, kur pa šiem gadiem vienu reizi esmu lasījis savus dzejoļus.
– Vai bieži sanāk no Rīgas atbraukt uz Jelgavu?
Nē. Jelgavā man dzīvo mamma. Ja es braucu, braucu pie viņas. Citādi jau ne.
– Šeit nav palikuši bērnības draugi?
Īsti ne. Mans klasesbiedrs Arnis Račinskis tagad ir mūziķis un dzīvo Rīgā. Baiba Ladiga ir modes māksliniece un dzīvo Šanhajā. Arī citi klasesbiedri ir aizceļojuši uz ārzemēm, dzīvo Rīgā, bet ir arī tādi, kas Jelgavā.
1997. gadā, kad mēs beidzām skolu, tad nevienam, šķiet, nenāca prātā, ka būs tāda dilemma palikt šeit vai braukt uz ārzemēm. Mēs visi domājām, ka stāsimies Latvijas augstskolās. Tagad skolas beidzējiem viss ir daudz komplicētāk, viņi domā – uz kuru valsti es tagad braukšu studēt. Ne jau visi aizbrauc, bet situācija ir pilnīgi citāda.
– Kā Jelgava mainījusies pa šo laiku?
Ļoti grūti to teikt. Braucot cauri centram, redzu, ka Jelgava kļuvusi mazliet mīlīgāka un patīkamāka. Gan skulptūras uz tilta, gan centra mājas un ielas. Jelgavas tēls man saistās ar to tēlu, kas ir Jāņa Joņeva romānā «Jelgava 94». Patiešām deviņdesmitajos gados tā nebija tā patīkamākā vieta, kur dzīvot. No otras puses, tāda jau bija visa Latvija. Jelgava kā pilsēta, kuras vēsturiskais centrs ir iznīcināts, man likās nemājīga. Vienā otrā citā pilsētā, kur vēsturiskais centrs tomēr saglabājies, tās sajūtas ir patīkamākas. Bet man grūti spriest.
– Ko jums nozīmē Dzejas dienas?
Tas ir laiks, kad dzeja nonāk varbūt mazliet plašākas sabiedrības uzmanības centrā. Ne viens vien dzejnieks apgalvojis, ka viņam Dzejas dienas patiesībā ir visu gadu, nevis tikai septembrī. Un kaut kādā mērā jau tā arī ir. Nu tad septembris ir tas laiks, kad Dzejas dienas ir visiem pārējiem.
– Vai laika gaitā Dzejas dienas ir kā mainījušās?
Mūsu žurnālā «Latvju Teksti» ir intervija ar Ingu Bodnarjuku, Dzejas dienu projekta vadītāju. Viņa arī stāsta par to, kā, desmit gadu organizējot Dzejas dienas, viņa centusies tās izveidot par jauneklīgāku, labāk apmeklētu, interesantāku pasākumu.
Es domāju, ka mūsdienās Dzejas dienu jēga ir tāda, ka dzeja tiek saistīta kopā ar citām mākslām. Dzeja tiek lasīta dažādās vidēs – Rīgas Domā, kafejnīcās un brīvā dabā. Dzeja iet pie cilvēkiem, savukārt cilvēki ir aicināti nākt pie dzejas.
Jā, tie atslēgas vārdi laikam ir «interesanti un jauneklīgi». Šogad, piemēram, ļoti interesanta doma bija «Poētiskais riteņbrauciens», kura ietvaros cilvēkiem tika šūti strīpaini Raiņa laika peldkostīmi.
Pats ceļojums ar dzejniekiem, arī daudzus gadus ilgs, bija iemīļots pasākums. Bija ļoti jauki staigāt pa Rīgas rajoniem, klausīties dzeju interesantās vietās. Maskačkā staigājām pa interesantām vietām, tur ir ļoti atšķirīgas ainavas.
– Uzdošu jautājumu, kurš jums noteikti jau sen ir apnicis. Kādas ir sajūtas, kad jūsu dzejoli «Come to Me» Sautbenkas Mākslas centra eksperti atzinuši par vienu no pasaulē labākajiem pēdējo 50 gadu mīlestības dzejoļiem?
Sajūtas ir patīkamas, bet nedrīkst aizmirst, ka tā ir vienas kultūras organizācijas viena lasījuma programma, kurā viņi ir paziņojuši, ka tie, lūk, ir vislabākie, kas vien ir. Tas viss ir ļoti nosacīti, un Anglijā neviens šo sarakstu neuztver tik nopietni. Latvijā vasarā cilvēki satrakojās par to faktu, visu vasaru mani intervēja un prasīja, kā ir būt tik slavenam. Nekas taču nav mainījies, vienkārši tāda maza, patīkama uzmanība. Jauki, ka arī Latvijā sarakstīts teksts iegūst kādu uzmanību. Jo vairāk tādas būs, jo vairāk arī kāds ārpusē zinās par to, ka mēs tādi esam un kaut ko darām.
– Bet mamma taču vienalga lepojas ar jums?
Mamma lepojas, jo, es domāju, neviens no vecākiem nepriecājas, izdzirdot no bērniem – ziniet, man patīk rakstīt dzejoļus, es gribu to darīt. Viņiem liekas, ka tas ir tik ārprātīgs bizness, ka tev vajadzēs dzīvot vecākiem uz kakla līdz pensijai. Es darbojos šajā sfērā jau daudzus gadus un kaut kā iztieku. Tāpēc vecāki tomēr akceptē manas intereses. Viņi arī mani nespieda par grāmatvedi mācīties, ļāva man darboties.
– Manuprāt, izdevies ir projekts «Mūsu dienu skaņu celiņš», kurā darbojaties kopā ar dzejniekiem Annu Auziņu, Ingu Gaili, Arvi Vigulu un grupu «Sigma». Esat parādījuši, ka dzejas lasījumus var pārvērst nelielā izrādē.
Pēdējais «Skaņu celiņš» bija šā gada janvārī Cēsīs, pēc tam vairāk nav bijis. Patiesībā Doma koncerts nebūtu varējis notikt, ja mums nebūtu «Skaņu celiņa» pieredzes. Visi dzejnieki ir savākti, koncentrēti. Kad mēs sākām «Skaņu celiņu», pašiem visu laiku nāca smiekli.
Viena lieta ir parasts dzejas lasījums, kur tu aizej priekšā un nolasi dzejoli, bet otrs ir uzvedums, kad tu esi daļa no mehānisma. Dzejnieki parasti ir egocentriski un vientulīgi radījumi, bet nu mēs savācamies un esam visi kopā. Un arī tā ir daļa no mūsdienu pieejas dzejai, ka tai tomēr ir jāpanāk solīti pretī cilvēkam. Mēs veidojam pasākumu, rīkojam koncertu, lai dzeju būtu iespēja pamanīt. Ja mēs tikai rakstīsim un gaidīsim, ka mūs kāds atradīs, tad droši vien neviens tā arī par mums neuzzinās.
– Bez dzejoļu rakstīšanas droši vien nodarbojaties ar vēl ko?
Joprojām strādāju Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Pašlaik mums ir jurģi, kad no Zinātņu akadēmijas pārceļamies uz Nacionālās bibliotēkas jauno māju. Piektajā stāvā būs latviešu folkloras krātuve. Es biju viens no tiem, kas nesa Dainu skapi uz mašīnu. Mans ikdienišķais darbs ir pētniecība, darbs pie zinātniskiem projektiem. ◆
