Svētdienas rīts. Gatavoju karstmaizītes par godu Dzejas dienu ieskaņai, bet domās esmu Dzejas dienās. Cenšos atcerēties dzejniekus, ar kuriem esmu tikusies, kurus esmu pazinusi, kurus nepazīstot esmu lasījusi, ar prieku klasē mācījusi, no kuriem pati mācījusies. Daudz viņu bijis, ļoti daudz! Un tik dažādi!Nekad jau nebiju cerējusi, ka pēc gadiem mani uzrunās šajā skaistajā vārdā. Reiz, ierodoties uz tikšanos kādā lauku pamatskolā, dzirdēju gaitenī bērnus sarunājamies. Zēns skaļi un mazliet izbrīnījies skaidroja: «Pie mums tūliņ ciemos būs dzīva dzejniece!»Kad es pirmo reizi satiku dzīvu dzejnieku? Kurš tas bija? Mācoties pedagoģiskajā skolā Jelgavā, kursā bijām sagadījušies vairāki, kuri domas gribēja izteikt pantos – Jānis Sirmbārdis, Vija Vasariņa (vēlāk Mikāne), arī es un vēl citi. Pilsētas laikraksts «Darba Uzvara» aicināja jaunos literātus pulcēties – tikties un konsultēties ar jauno dzejnieku Valdi Rūju. Skaistais vīrietis modernā sīkrūtainā žaketē kā aktieris izteiksmīgi lasīja mums savus dzejoļus, pēc tam analizēja skolotājas iesūtītos mūsu darbus. Man tas bija ļoti mokošs brīdis, un nekad pēc tam necentos piedalīties nekādos semināros, literātu nometnēs un tamlīdzīgos pasākumos, kur publiski tiktu apspriestas manas domas, izjūtas, forma un paņēmieni, kā tās sarindojušās pantos. Atceros vien to, ka V.Rūja – manas dzejas pirmais un vienīgais analizētājs pirms sešdesmit gadiem – teica: «Man liekas – jūs dzīvē rakstīsiet prozu, jo jūs tiecaties izteikties plašāk. Dzeja prasa lielāku koncentrētību.» Laiks pierādīja, ka viņam bija liela taisnība.Arī otrs dzejnieks manā dzīvē ienāca, skolotājas Rajas Pētersones uz pedagoģisko skolu tikties aicināts. Tas bija Arvīds Grigulis. Toreiz nenojautām, ka drīz pieci gadi no mūsu dzīves aizritēs tuvumā, saskarē lekcijās, fakultātes dzīvē, studējot Latvijas Valsts universitātē. Kā mēs gatavojāmies uz šo tikšanos! Mācījāmies dzejoļus, dziesmas ar viņa tekstiem, zīmējām ilustrācijas kara laika dzejoļiem. Visu mūžu atceros V.Vasariņas zīmēto ilustrāciju dzejolim «Izlūka skumjas». Ja kaut kur glabājas Jelgavas pedagoģiskās skolas arhīvs, ja kaut kur saglabājies šis ilustrāciju albums, tad tajā ir viens no pirmajiem izteiksmīgajiem vēlākās tēlnieces, rakstnieces, dzejnieces Vijas Mikānes darbiem.Universitātes piecos gados iekļuvu daudzu interesantu, talantīgu, prātīgu un arī neprātīgu dzejnieku karuselī. Tajā, sava spožuma apžilbināti, virpuļoja Ojārs Vācietis, Imants Lasmanis, Harijs Gāliņš, laiku pa laikam fakultātē parādījās Imanta Ziedoņa kuplais matu cekuls, bet auditorijā līdzās uzticami un uzticīgi sēdēja Imants Auziņš, J.Sirmbārdis un citi.Biju laimīga būt šo talantīgo cilvēku tuvumā, nopietni gatavojoties savai skolotājas misijai. Kādā lekcijā, runājot par dzeju, profesors Kārlis Krauliņš teica: «Ja jūs iemīlēsiet vienu dzejnieku, jūs iemīlēsiet dzeju vispār. Kad strādāsiet skolā, izdariet tā, lai jūsu skolēni iemīl vienu dzejnieku. Un ticiet – tad viņi mīlēs dzeju.» Vēlāk es pārliecinājos, ka profesoram bija taisnība.Atmiņa glabā spilgtus mirkļus – draudzību ar Māri Čaklo, pēcstudiju laika saraksti ar I.Auziņu, pārdzīvojumus, «Skolotāju Avīzei» gatavojot 50 gadu jubilejas rakstus par O.Vācieti un I.Ziedoni, bet personīgais arhīvs glabā arī kādu studiju lekciju laikā sūtīto J.Sirmbārža zīmīti ar dzejoli, kurš nav publicēts nevienā no viņa daudzajiem dzejoļu krājumiem. Lai jums skaists Dzejas laiks!
