Rasmas Urtānes rosināts, Jelgavā iznāk jau trešais dzejas almanahs.
Rīt, Raiņa dzimšanas dienā, Jelgavas kultūras namā atvēršanas svētkus svinēs «Zemgales vācelīte 2», kurā būs publicēti 85 autoru darbi. Krājumu apkopojusi Jelgavas Latviešu biedrības dzejnieku klubiņa «Pieskāriens» vadītāja Rasma Urtāne. Kad pirms trim gadiem viņa iestājās par šāda ikgadēja krājuma veidošanu Jelgavā, apkārtējos valdīja skepse. Ne atmodas, ne arī padomju gados nekādi Jelgavas dzejdaru krājumi nebija iznākuši. Kas drukāšanai dos naudu, un kas tās grāmatas lasīs? Tā nav arī literatūras klasika, ko iekļauj skolu programmās. Un tomēr, lielā mērā pateicoties R.Urtānes uzņēmībai, 2007. gadā iznāca pirmais krājums «Skaņa pār Jelgavu», 2008. gadā – pirmā «Zemgales vācelīte» un tagad – otrā, kas tomēr ir sava laika zīme, kultūras dzīves fakts. – Kas jums pašai ir Dzejas dienas? Skaista tradīcija, ar kuru iepazinos, jau mācoties Mežvidu astoņgadīgajā skolā. Raiņa dzimšanas dienā latviešu valodas skolotāja Marija Jonikāne veda mūs uz viņa jaunu dienu zemi – Jasmuižu, kur notika literāri sarīkojumi. Savu pirmo dzejoli Latvijas Radio izsludinātajam konkursam nosūtīju bez skolotājas ziņas. Atbildi nesaņēmu. Kopš tās reizes labi apzinos nepieciešamību jaunajiem autoriem atrast saprotošu, literāri noskaņotu cilvēku loku, kam var uzticēt savus sacerējumus. – Kāpēc rakstāt dzejoļus?Tā droši vien ir pašapliecināšanās, vēlēšanās kaut ko pierādīt gan sev, gan citiem. Drusciņ biju iemīlējusies, arī tādēļ gribējās rakstīt. Tā mīlestība bija tāda platoniska – bez atbildes. Viņš man ļoti patika, bet es viņam… Taču mūza nāca un dzejoļi rakstījās. – Jūs gan esat pazīstama ne tikai ar liriskām noskaņām, bet arī ar zobgalīgām protesta rīmēm.Jau no deviņdesmito gadu sākuma esmu rakstījusi rīmes, piemēram, zemnieku aizstāvībai. «Brauc vai nebrauc tu uz Rīgu/Salkazanovs rādīs pigu/Pieci santīmi par pienu/Neapausi kāju vienu.» Tolaik Pēteris Salkazanovs bija zemkopības ministrs, bet es – zemniece, Zemnieku savienības Rēzeknes nodaļas aktīviste, kas savējos centās atbalstīt. Pēdējā laikā esmu rīmējusi arī par Rāviņu, Ušakovu, Šleseru. Ja valdība sāk griezt pensijas un skolotāju algas, tas, manuprāt, vairs nav nopietni un tā vieglāk padodas satīriskie žanri. Taču, ja sāc ko rīmēt, problēma jāzina pamatīgi. – Rīmēt var vai katru dienu, bet izdot grāmatas – tur vajadzīgs kas vairāk. Kā jums tas izdevies? Tas ir liels darbs, par kuru tev neviens nemaksā, taču tas dod gandarījumu. Izdodot savus dzejoļus, esmu gan atradusi sponsorus, gan arī pati maksājusi ar to saistītos tēriņus. Svarīgākais ir pašam autoram noticēt un stipri vēlēties, lai grāmata iznāk. Varu lepoties, ka uz savas pirmās grāmatas izdošanu (krājums «Mājvieta» izdots 1992. gadā) esmu rosinājusi arī Kornēliju Apšukrūmu, kas tagad ir viena no populārākajām dzejniecēm Latvijā. Ja tiek izdots almanahs ar daudzu autoru dzejoļiem, kā tas ir «Zemgales vācelītē», tad var piemērot kolekti. Tā arī šoreiz katrs autors ziedoja pa piecpadsmit latiem, un kopā sanāca summa, ar kuru norēķināties ar tipogrāfiju. Tā nu autori pretī saņems grāmatas, kuras varēs dāvināt un laist tautā.– Kā darbojas «Pieskāriens», kur to var satikt?Parasti sanākam Jelgavas Latviešu biedrībā mēneša pēdējā svētdienā. Nekas jau sevišķs tur nenotiek. Parasta, priecīga domubiedru tikšanās, kurā tiek lasīti un vērtēti dzejoļi, retāk prozas darbi. Esam ļoti dažāda vecumā – no skolēna līdz sirmgalvim, kam pāri astoņdesmit. Liels ir prieks ieraudzīt savu garadarbu nodrukātu un arī lasītāju atzītu. Man ir doma, ka Jelgavā varētu attīstīties pat plašāka mēroga centrs, kur atrod piepildījumu liriski noskaņoti cilvēki. Rasma Urtāne Dzimusi 1956. gadā Ludzas rajonā Mežvidos. 1980. gadā absolvējusi Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultāti, 1997. gadā Latvijas Universitātē ieguvusi maģistra grādu ekonomikā. Izdevusi vairākas mācību grāmatas lietvedībā. Kopš 1999. gada dzīvo Jelgavā un strādā par lektori Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātē. Izaudzināti pieci savi bērni un viens audžubērns, aug pieci mazbērni. 1998. gadā izdevusi dzejoļu krājumu «Kā smaržo zeme», 2006. gadā – «Pērkones ziedā». 2007. gadā Latvijas Televīzijas šlāgeraptaujas laureātes «Kad man tevis nebūs» teksta autore. Piedalījusies 13 Rēzeknē un trijos Jelgavā izdotajos dzejas almanahos.
